Pēc Latvijas Republikas proklamēšanas (1918) apgrozībā bija vācu okupācijas varas izlaistie ostrubļi un ostmarkas, Vācijas valsts markas, t.s. cara naudas rubļi un kapeikas, t.s. Domes nauda un kerenkas, kā arī dažu Latvijas pilsētu pašvaldību naudas zīmes.

Finanšu ministrs 1918. gada 11. decembrī noteica apgrozībā esošās naudas oficiālo kursu, par likumīgu maksāšanas līdzekli atzīstot trīs dažādas ārvalstu valūtas. Taču Latvijai joprojām nebija savas naudas. Bija nobriedusi nepieciešamība radīt nacionālo valūtu.

Latvijas Pagaidu valdība 1919. gada 22. martā deva rīkojumu finanšu ministram izlaist Latvijas pirmās naudas zīmes - Latvijas valsts kases zīmes, nosaucot tās par Latvijas rubļiem, un maiņas zīmes - Latvijas kapeikas. Laikā no 1919. gada aprīļa līdz 1922. gada septembrim šīs zīmes izlaida ar 1, 5, 10, 25, 50, 100 un 500 rubļu, bet papīra sīknaudu - ar 5, 10, 25 un 50 kapeiku nominālvērtību. Naudas zīmju grafiskā risinājuma autori bija latviešu mākslinieki Jūlijs Madernieks, Burkards Dzenis, Vilhelms Krūmiņš, Hermanis Grīnbergs un Rihards Zariņš. Līdz ar to tika likts pamats patstāvīgai Latvijas naudas sistēmai, tomēr kā likumīgs maksāšanas līdzeklis joprojām funkcionēja arī Krievijas un Vācijas nauda.

1922. gada 3. augustā Ministru kabinets apstiprināja "Noteikumus par naudu". Par Latvijas naudas vienību kļuva lats, bet lata simtā daļa tika nosaukta par santīmu. Taču apgrozībā palika arī Latvijas rublis.

Lai varētu realizēt sekmīgu monetāro politiku, 1922. gada 7. septembrī Satversmes sapulce pieņēma likumu par Latvijas Bankas dibināšanu. Latvijas Bankai tika piešķirtas emisijas tiesības. Jau 1922. gada 2. novembrī Latvijas Banka laida apgrozībā 10 latu pagaidu banknotes - 500 Latvijas rubļu naudas zīmes ar uzdruku.

Laikā no 1922. līdz 1940. gadam Latvijas Banka emitēja 10, 20, 25, 50, 100 un 500 latu nominālu banknotes. 1923. gadā iespiesta 100 latu naudas zīme (mākslinieki Rihards Zariņš un Kārlis Krauze). Latvijas Valstspapīru spiestuvē izgatavotās naudas zīmes bija vāji aizsargātas pret viltošanu, tādēļ saskaņā ar Latvijas Bankas padomes lēmumu laikā no 1924. līdz 1938. gadam visas Latvijas Bankas banknotes iespiestas Anglijā (to grafiskos attēlus veidoja angļu mākslinieki). Vienīgi 1939. gada 100 latu banknote izgatavota Latvijas Valstspapīru spiestuvē (mākslinieki Jānis Šternbergs un Kārlis Krauze).

Finanšu ministrija savukārt emitēja valsts kases zīmes ar 5, 10 un 20 latu nominālvērtību. Tās iespieda Latvijas Valstspapīru spiestuve. Šo naudas zīmju grafiskā risinājuma autori bija Rihards Zariņš, Kārlis Krauze un Harijs Gricēvičs.

Apgrozībā tika laistas arī 1, 2, 5, 10, 20, 50 santīmu un 1, 2, 5 latu monētas. Monētu zīmējumus veidoja trīs mākslinieki - Rihards Zariņš (1923. gadā kaltie santīmi un 5 lati), Jānis Roberts Tilbergs (1 un 2 lati) un Ludolfs Liberts (1937. gadā kaltie santīmi).

1940. gada 17. jūnijā Latviju okupēja Sarkanā armija un 5. augustā Latvija tika inkorporēta PSRS. Ar 1940. gada 10. oktobri Latvijas Bankas vietā stājās PSRS Valsts bankas Latvijas Republikāniskais kantoris kā centralizētās PSRS banku sistēmas sastāvdaļa. Latvijā pakāpeniski tika ieviesta PSRS naudas sistēma. Ar Latvijas PSR Tautas komisāru padomes 1940. gada 25. novembra lēmumu tika noteikts lata un PSRS rubļa kurss: 1 lats = 1 rublis. Latvijā sākās divu valūtu - lata un PSRS rubļa - vienlaicīga aprite, kas turpinājās četrus mēnešus. Iedzīvotājus iepriekš nebrīdinot, 1941. gada 25. martā anulēja latu. Par vienīgo maksāšanas līdzekli Latvijā kļuva PSRS rublis.

1941. gada jūnijā Latviju okupēja Vācijas karaspēks. Pirmajās dienās pēc tā ienākšanas Rīgā Latvijas Banka atsāka darbību, taču naudas emisijas tiesības tā neatguva. Vācu okupācijas laikā tika realizēta īpaša okupētajām zemēm paredzēta naudas politika, kuras mērķis bija šo zemju pakļaušana un izlaupīšana, laižot apgrozībā speciāli izgatavotas naudas zīmes. Līdzās okupācijas reihsmarkām kā oficiāls maksāšanas līdzeklis apgrozībā palika arī PSRS rublis. Vērtības attiecība starp rubli un reihsmarku bija: 10 rubļu = 1 reihsmarka.

Pēc 2. pasaules kara Latvija atkal nonāca PSRS finanšu sistēmā. Gan naudas emisijas, gan valsts kases funkcijas veica PSRS Valsts banka, bet Latvijas PSR naudas sistēma atradās pilnīgā tās kontrolē.

1987. gadā PSRS Valsts bankas Latvijas Republikāniskais kantoris tika pārdēvēts par PSRS Valsts bankas Latvijas Republikānisko banku, taču par valsts centrālo un emisijas banku nekļuva.

1990. gada 2. martā Latvijas PSR Augstākā padome pieņēma lēmumu "Par Latvijas Banku", kas noteica, ka Latvijas PSR tiek dibināta (faktiski - atjaunota) Latvijas Banka - centrālā banka ar naudas emisijas tiesībām. Taču tikai pēc 1990. gada 4. maija Deklarācijas par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu un PSRS sabrukuma ar Latvijas Republikas Augstākās padomes 1991. gada 3. septembra lēmumu "Par Latvijas Republikas teritorijā esošo banku iestāžu reorganizāciju" Latvijas Banka kļuva par reālu centrālo un emisijas banku. Šo statusu galīgi nostiprināja 1992. gada 19. maijā pieņemtie Latvijas Republikas likumi "Par bankām" un "Par Latvijas Banku".

1990. gada 31. jūlijā Latvijas Republikas Augstākā padome pieņēma lēmumu "Par Latvijas Republikas naudas sistēmas izveidošanas programmu". Latvijas Banka uzsāka Latvijas nacionālās valūtas atjaunošanu. Lai sagatavotos stabilas nacionālās valūtas - lata - emisijai, bija jāsamazina inflācija, un šim nolūkam PSRS rublis vairs nederēja, tam bija jāizveido pagaidu nauda. Tika izveidota Latvijas Republikas Naudas reformas komiteja, kas 1992. gada 4. maijā pieņēma lēmumu par Latvijas Bankas pagaidu naudas zīmes - Latvijas rubļa - laišanu apgrozībā. Šo naudas zīmju nominālvērtība bija 1, 2, 5, 10, 20, 50, 200 un 500 rubļu (mākslinieks - Kirils Šmeļkovs).

Nacionālās naudas atjaunošanas hronoloģija

Latvijas Republikas Augstākā padome 1991. gada 13. martā pieņēma lēmumu "Par Latvijas Republikas naudaszīmju izgatavošanu". Ministru padomei un Latvijas Bankai tika uzdots radīt jauno papīra naudas zīmju un monētu izgatavošanas programmu un nodrošināt tās finansēšanu. Ar šo lēmumu tika izveidota arī Latvijas Republikas naudas zīmju sižetiskā risinājuma komisija (10 cilvēku).

Pirmais Latvijas Bankas līgums ar Vācijas firmu Gieseke & Devrient GmbH Minhenē par 5 latu banknošu iespiešanu tika noslēgts 1991. gada septembrī, bet par monētu kalšanu - ar Bavārijas monētu kaltuvi (Bayerisches Hauptmuenzamt) - 1992. gada martā.

Papīra naudas zīmes rotā latviskās vides un garīgās kultūras simboli: ozols (Ls 5), Daugava (Ls 10), latviešu sēta (Ls 20), buru kuģis (Ls 50), Krišjāņa Barona portrets (Ls 100) un latvju jaunavas portrets (Ls 500), kas atveido Riharda Zariņa darināto un 1929., 1931. un 1932. gadā kalto 5 latu monētas reversa attēlu. Sešu gadu desmitu ritumā kļuvis par latviskās identitātes simbolu, šis profils redzams arī visu 1992. gada izlaiduma banknošu ūdenszīmē. Tā latu banknotēs simboliski attēlots latviešu tautas ceļš laiku lokos. Tas aizsācies zem svētozoliem likteņupes Daugavas krastos, caur sakoptajām latvju sētām aizvijies līdz Rīgai, izveidojot to par Hanzas pilsētu, vedis dainu tautu pretī atmodai un brīvībai. Vertikālo dominanti šajās naudas zīmēs veido Lielvārdes jostas fragments, kas kombinēts ar nomināla vērtības apzīmējumu. Banknošu reversa motīvi raksturo tēvutēvu dienu ritumu un darba soli, arī svētku brīžu noskaņas. Tur attēloti sprēslīcas (Ls 5), senlatviešu stopa šķēršu saktas (Ls 10), dreļļu rakstu (Ls 20), Rīgas ģerboņa (Ls 50), Lielvārdes jostas rakstu (Ls 100) un bronzas vainadziņa rakstu (Ls 500) motīvi.

Santīmu un latu monētu simbolikai raksturīga korekta vienkāršība. Atšķirībā no 1924. - 1926. gadā kaltajām latu monētām, kurām mākslinieks Jānis Roberts Tilbergs izvēlējās tolaik Eiropā populāro, bet Latvijai neraksturīgo palmas zara motīvu, mākslinieki Gunārs Lūsis un Jānis Strupulis izvēlējās latvisko dzīvesziņu apliecinošas vērtības. Etnogrāfiskais "saulītes" simbols kā cilvēka mūža rituma līdzgaitnieks attēlots uz vara un bronzas santīmiem, bet vara un niķeļa monētās ietverti latviešu tautas eksistences pamatelementu simboli: priedes stāds (meži) 50 santīmu, lasis (ūdeņi) 1 lata un govs (zeme) 2 latu monētas reversā.*

1993. gada sākumā izveidojās optimāla situācija pārejai no Latvijas rubļa uz Latvijas nacionālo valūtu - latu. Tāpēc 1993. gada 5. martā apgrozībā tika laistas pirmās - 5 latu - papīra naudas zīmes. Pakāpeniski apgrozībā tika laistas arī 10, 20, 50, 100 un 500 latu banknotes, kā arī monētas ar 1, 2, 5, 10, 20 un 50 santīmu un 1 un 2 latu nominālvērtību. 

Sekmīgā naudas reforma ļāva naudai Latvijā atgūt agrākajos gados zaudētās funkcijas. Naudas reformas sekmīga norise un lata ieviešana radīja priekšnoteikumus kapitāla uzkrāšanai, apritei un pārejai uz tirgus ekonomiku.

* Pēc: Ducmane K., Vēciņš Ē. "Nauda Latvijā" - Rīga, Latvijas Banka, 1995.