Mārtiņš Rozenfelds

Dzimis 1989. gada 9. oktobrī Saldū

Liekas, nav tāda materiāla, no kura viņš nevarētu kaut ko izveidot. Nevis vienkārši "kaut ko", bet skulpturālus tēlus, ko iecerējis. Lielus vai mazus, bet tik un tā ļoti reālus jeb mākslas stilu valodā – hiperreālistiskus. Tie atšķiras no citiem, uzreiz piesaista skatītāja uzmanību, aicina aplūkot tuvāk. Tuvāk lūkojot, izrādās: šajos tēlos nav nekā cēla, pacilājoša vai skaista – nevienā no šā vārda parastajām nozīmēm. Satraucoši, dzīves nesaudzēti, traumēti, nobijušies un biedējoši, aizvien kādās sarežģītās saistībās un attiecībās – ar sevi, savu iekšējo pasauli, cits ar citu (ja tās ir tēlu grupas), ar visu sabiedrību, ar apkārtējo pasauli.  

"Pie idejas nonāku, izšķirojot savus pieredzējumus pēc to aktualitātes mūsdienu sabiedrībā," skan tēlnieka atzīšanās, un lielā mērā tā var būt noderīga kā viņa mākslas atslēga. Ne katrreiz viegli slēdzama. Ja mākslinieka idejas risinājumam reālas būtnes vai materiāla, no kā to izveidot, nemaz nebūtu, viņš, iespējams, tos radītu pats, aizvien liekot lietā gan dabas dotās izcilās novērotāja spējas, gan ne mazāk izcilās, ļoti mērķtiecīgās studijās un darbā attīstītās prasmes novēroto, uzzināto, iztēloto izteikt plastiska veidojuma valodā. Skulptūru īstenošanas gala materiālam tēlnieks visbiežāk izvēlas veidojamo vasku vai silikonu, ja vajag, tonē virsmu ("ādu") līdz pilnīga dabiskuma efektam. Ja tas ir cilvēka tēls, tad neatvairāmam, mulsinošam, satriecošam realitātes iespaidam uzvelk vēl kādu īstu apģērba gabalu, iestrādā "ādā" matus, bārdu, uzacis, ieglezno vai ieliek stikla acis. Bieži nomērķē tēla skatienu tieši uz mums. Tas pats ar dzīvnieku tēliem, lai kas tie būtu. Un vēl strādā un vēl, uzskatot, ka tēla raksturam, viņa vēstījumam jāizpaužas gan figūras ķermeņa valodā – kustībā, žestā, ieņemtajā pozā no jebkura rakursa –, gan sejas un acu izteiksmē. Vēl strādā un vēl, līdz panāk savu – to, ko tēlam vajag izteikt, ko likt izjust un pārdzīvot skatītājam. Turpat uzreiz un vēl ilgi pēc tam tēls "strādā" ar skatītāju. Liek sevi atcerēties, atkal pārdzīvot, domām malties un malties atbilžu meklējumos. Ja vien neesi novērsies priekšlaikus, tev ir trāpīts, nav iespējams apstāties. Jo vienalga – dzīvnieki, cilvēki, pa vienam vai grupās –, Mārtiņa Rozenfelda mākslas tēli ne tikai ārēji (līdzīgi vaska figūrām) šķiet esam dzīvas būtnes, bet tajos ir slēpta iekšējā pasaule ar emocijām, kas laužas uz āru. "Man piemīt tieksme uz perfekcionismu," skaidro mākslinieks, "bet iedvesmu veidot īpaši reālistiskus un detalizētus darbus esmu smēlies no pasaulē slavenā austrāliešu hiperreālista Rona Mueka." (Ron Mueck; dzimis 1958. gadā Melburnā, tagad dzīvo un strādā Londonā).

Latviešu glezniecībā un grafikā interese par hiperreālismu ik pa laikam ir uzplaiksnījusi kopš 20. gs. 60.–70. gadiem. Dažādās versijās atsevišķu autoru mākslā, viņu personisko rokrakstu ietvaros, tā ir pastāvējusi un pastāv joprojām. Arī tēlniecībā 21. gs. uzzibsnījuši, bet itin drīz apdzisuši daži mēģinājumi. Tēlnieks Mārtiņš Rozenfelds savā noturīgajā izvēlē pagaidām ir atšķirīgs vienpatis.

Mācījies Rīgas amatniecības vidusskolas Tautas amatniecības un mākslas nodaļā, kur ieguvis dekoratīvo formu veidotāja kvalifikāciju (2005–2009).

Pamatprasmes profesionālajā vizuālajā mākslā (modelēšanā, zīmēšanā, kompozīcijā) privāti apguvis pie tēlnieka un mākslas pedagoga Viktora Suškēviča (2009). Studējis tēlniecību Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) Vizuāli plastiskās mākslas fakultātē (2009–2013). "Studiju laikā esmu aizrāvies ar eksperimentiem, gandrīz katru darbu izpildot citā tehnikā. Tā rezultātā esmu apguvis plaša spektra tehniskās zināšanas [..] nevis tādēļ, lai izmēģinātu pēc iespējas vairāk dažādu materiālu, bet gan lai ieceri izpildītu tās attēlošanai vispiemērotākajā veidā." Saņemot visaugstāko novērtējumu, LMA ieguvis bakalaura grādu par hiperreālisma stilā veidoto skulptūru Grēkāzis (2013, vadītājs prof. Aigars Bikše).

Studiju laikā zināšanas nemitīgi papildinājis vēl citur: apmaiņas programmas Leonardo ietvaros Savonlinnā (Somija), kur apguvis akmens un metāla apstrādi, bronzas liešanu un inkrustāciju (2008); vēl citas prasmes – Erasmus programmas ietvaros Karaliskajā Tēlotājmākslas akadēmijā Antverpenē (Beļģija, 2011–2012) u. c. Tēlniecības studijas turpinājis Somijas Tēlotājmākslas akadēmijas maģistrantūrā Helsinkos (no 2013). Maģistra grādu ieguvis 2016. gadā. Kopš 2015. gada dzīvo un strādā Antverpenē (Beļģija).

Dažādās mākslas izstādēs piedalās kopš 2008. gada, no tām – vairāk nekā 20 Latvijā, vēl Beļģijā, Igaunijā, Polijā, Portugālē, Somijā, Vācijā u. c. Vairākkārt arī pats bijis izstāžu kurators.

Piedalījies dažādos konkursos, sasniedzis finālus, ieguvis augstas vietas un apbalvojumus. Savulaik veiksmīgi piedalījies Latvijas Bankas rīkotajā netradicionāla risinājuma piemiņas un jubilejas sudraba monētu konkursā (2013; monēta Izaugsmes koks, 2. vieta). 2024. gada nogalē Latvijas Banka laiž klajā pēc Mārtiņa Rozenfelda projekta sudrabā kalto monētu Kāposts. 

Viņš veidojis gan nelielas dažādu konkursu balvas, gan lielus vides objektus, ir Eiropā labi pazīstamā izcilā latviešu scenogrāfa un pedagoga Andra Freiberga tēla – lelles – autors (animācijas mākslinieks Toms Burāns) režisores Kristas Burānes pilnmetrāžas dokumentālajā filmā Pasaka par tukšo telpu (Vides filmu studija, 2017).  

Ķemeru Kūrorta parka malā, mūžīgai dzīvošanai novietota, kopš 2022. gada novembra stāv no Pirmā pasaules kara latviešu strēlnieku dziesmas nākusī leģendārā Ķemeru Anniņa (kopdarbs ar Kasparu Līdumu; augstums 3.5 m, biezas alumīnija plāksnes, balta emalja). "Ir jāapiet viņai apkārt un katram jāpieliek sava iztēle, lai ieraudzītu, ko pašam gribētos ieraudzīt," skaidro Mārtiņš Rozenfelds. "Metāla slāņi kaut kādā ziņā ne tikai palīdz figūru dekonstruēt, bet arī atsaucas uz daudz dažādiem stāstiem, kas visi kopā ir veidojuši leģendu." Liegs, trausls siluets un apjoms, daudz gaisa un gaismas (arī starp līmeniski liktajām baltajām plāksnēm). Senatnīgums un vienlaikus mūsdienas. It kā tā pati, bet pavisam "cita dziesma".

Savu veiksmes ceļu Mārtiņš Rozenfelds ir sācis, būdams idejās un iespējās tās īstenot brīvs, bez nosakāmām robežām.

Rūta Muižniece,
mākslas maģistre