Sandra Krastiņa

Sandras Krastiņas personību raksturo īpašs vērīgums un jūtīgums, vienlaikus – nosliece uz analītisku domāšanu un dramatismu, pat traģismu. Daudzveidīgajās radošajās izpausmēs viņa atrod aizvien jaunus izteiksmes līdzekļus, lai šādā pasaules uztveres un izziņas ceļā ievadītu arī skatītāju. Māksliniece uzdod jautājumus sev un ikvienam, meklē uz tiem atbildes, skaidras neatrod, bet nojauš un liek minēt citiem.

20. gs. 80. gadu "brūnajā periodā" S. Krastiņas gleznās valda cilvēka un dabas vides saskaņas motīvi, kuros, īpaši ar pietuvinātajām, trauksmainā kustībā attēlotajām cilvēku figūrām, tomēr ievibrē dramatiski apdraudētības toņi. 20. gs. 90. gadu beigās "brūno periodu" nomaina "zilais periods" – abstraktas divu triju krāsu kompozīcijas, kur smalki izgaršotu zilo toņu izvijumi platu lenšu līkumos vai tumšāku un gaišāku līniju virpuļspirāles skaisti un dziļi izskan pret fona baltumu. Nereti zilā un baltā divskanis papildināts ar gaišu, silti smilšainu toņu iestrāvojumu. Pēdējos gados silti brūnie, saulainie toņi sāk dominēt, bet nenoteiktajā krāsu telpā satrauktas neziņas pilni vīd "caurspīdīgi" iezīmētie cilvēku stāvi. S. Krastiņas kompozīcijās, lai cik tās dažkārt liktos abstraktas, arvien iestrādājas kādas asociatīvas sasaistes ar dabu, ar cilvēku – ja ne katrreiz gluži vizuālas, tad vismaz noskaņu gradācijās izjūtamas. Iespējams, tālab viņas darbi skatītājus tā piesaista izstādēs. Tie viegli atrod vietu arī banku un biroju modernajos interjeros.

"Es domāju gleznojot,” atzīstas māksliniece. "Kad es gleznoju, tieši tajā brīdī visu, kas man prātā, spēju skaidrāk formulēt.” Viņas domas nepārtraukti nodarbina norises Latvijā un pasaulē, cilvēkā kā indivīdā un sabiedrībā kopumā: "Es savā darbnīcā mēģinu formulēt to, kas notiek, kas ar mani notiek, ko es saprotu par šodienu, ko nojaušu par rītdienu.” Sevišķu rezonansi sabiedrībā izraisījušas Krastiņas pēdējo gadu vērienīgās personālizstādes, kā Vīrs un vārds (2015), Civilisti (2016), Dienas varonis (radošā sadarbībā ar aktieri Vili Daudziņu, 2017), Būs jārunā un Mirāža (abas 2018), Viena vienīgā vienība (2021).

Dzimusi 02.03.1957. Rīgā.

Beigusi J. Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolu (1976) un Latvijas Mākslas akadēmijas Monumentālās glezniecības nodaļu (1982). Papildinājusies PSRS Mākslas akadēmijas radošajā darbnīcā Rīgā prof. E. Kalniņa vadībā.

Darbojas glezniecībā, grāmatu ilustrācijā, bijusi vairāku animācijas filmu māksliniece (Bruņurupuči, 1987; Tālavas taurētājs, 1988), žurnāla Dizaina Studija galvenā redaktore (2006–2012), lielu pētniecisku mākslas izstāžu kuratore (Uz lielās dzīves trases. 20. gadsimta 60. gadu grafiskā valoda Latvijā, 2015).

Izstādēs piedalās kopš 1985. gada. Pārstāvējusi Latvijas mākslu 12. Vispasaules jaunatnes un studentu festivālā Maskavā (1986), kā arī izstādēs Bonnā (1992), Strasbūrā (1997), Parīzē (1998), Zvollē (2002), Brēmenē (2002) u.c. Sarīkojusi vairāk nekā 10 personālizstāžu – Rīgā, Liepājā, Daugavpilī, Valmierā u.c.

Darbi glabājas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja [..] krājumā, Latvijas Mākslinieku savienības muzeja kolekcijā, Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja kolekcijā, Valsts Tretjakova mākslas galerijā Maskavā, Ludviga muzejā Āhenē u.c.

Apbalvota ar diplomu Baltijas republiku jauno mākslinieku izstādē Viļņā (1982), Latvijas komjaunatnes prēmiju 12. Vispasaules jaunatnes un studentu festivālā Maskavā (1986), ieguvusi Lielo Kristapu par animācijas filmu Bruņurupuči (1988), nominēta Purvīša balvai par personālizstādi Rīgā (2012). Saņēmusi Latvijas Republikas Triju Zvaigžņu ordeni (IV šķira, 2018).

Biogrāfiju sagatavoja Rūta Muižniece,
mākslas maģistre