Dāmas un kungi!
Sveicu jūs Latvijas Bankas gadskārtējā konferencē! Šogad esam izvēlējušies tēmu "Recepte ekonomikas izaugsmei".
Mūsu kā vienas no eirozonas centrālajām bankām uzdevums ir uzturēt cenu stabilitāti, sasniedzot 2 % inflācijas mērķrādītāju vidējā termiņā. Atļaujiet man vēlreiz to uzsvērt, turklāt ļoti skaidri. Mēs esam apņēmušies sasniegt 2 % mērķrādītāju, un mēs to paveiksim. Mūsu pašreizējās prognozes liecina, ka tas notiks 2025. gada 2. pusgadā.
Kāpēc mums kā centrālajai bankai rūp izaugsme, ja mūsu mērķis ir cenu stabilitātes uzturēšana? Atbilde ir vienkārša – gan ekonomikas izaugsmi, gan inflāciju (vai deflāciju) nosaka kopējā pieprasījuma un kopējā piedāvājuma sarežģītā mijiedarbība. Tos savukārt ietekmē ne tikai monetārā politika. Patiesībā monetārā politika var tikai nedaudz ietekmēt kopējo piedāvājumu vai neietekmēt to vispār. Vienlaikus fiskālās un strukturālās politikas galvenais mērķis nav cenu stabilitāte. Bet, ja fiskālā un strukturālā politika būs pretrunā monetārajai politikai, cenu stabilitātes mērķa sasniegšanai būs vajadzīgs ilgāks laiks, un ceļš uz to varētu būt nestabilāks, un tas nenāks par labu ne uzņēmumiem, ne mājsaimniecībām.
Latvijā bieži mēdzam raudzīties uz ekonomisko izaugsmi no ienākumu konverģences skatpunkta un ekstrapolēt datus, lai noskaidrotu, kad IKP uz vienu iedzīvotāju varētu sasniegt ES vidējo līmeni. Taisnību sakot, tiekšanās pēc vidējā līmeņa ir diezgan minimāls mērķis, bet pat to, visticamāk, nevarēs sasniegt pašreizējo politiku īstenošanas apstākļos. Kopumā kopš neatkarības atgūšanas 1990. gadā Latvijas konverģences stāsts bijis visai iespaidīgs. Tomēr lielākā daļa šā stāsta attiecas uz laiku pirms globālās finanšu krīzes. Pērn ienākumi uz vienu iedzīvotāju pirktspējas paritātes izteiksmē bija 73 % no ES27 vidējā rādītāja, un pēdējo 10 gadu laikā konverģences temps Latvijā bijis tikai viens procentu punkts gadā. Pat ja pieņemtu, ka nākotnē valsts ekonomikas izaugsme kaut kādā veidā varētu turpināties pašreizējā tempā, ko nekādā ziņā nevar garantēt, tas nozīmētu, ka Latvija ES vidējo ienākumu līmeni varētu sasniegt aptuveni līdz 2050. gadam!
Turklāt, kas notiks, ja eirozona nevarēs iet kopsolī ar Amerikas vai Āzijas attīstīto valstu izaugsmi? Ja eirozonas izaugsme būtu 1 % gadā un mums izdotos panākt viduvēju kāpuma tempu – 2 % –, tas nozīmētu tuvināšanos vidējam rādītājam. Bet tā būtu gan eirozonas, gan Latvijas neveiksme.
Kā atjaunot ekonomisko izaugsmi ES kopumā un konkrēti Latvijā? Ja mēs gribam nonākt tur, kur iepriekš neesam bijuši, mums jāpaveic iepriekš nedarīti darbi. Es savā ievadrunā nesniegšu izaugsmes recepti, atstājot to paneļdiskusiju dalībnieku ziņā. Tomēr es gribētu īsumā ieskicēt plašāku mūsu receptes tapšanas kontekstu.
Pirmkārt un galvenokārt mūsu ekonomiskās izaugsmes receptē jāņem vērā ekonomiskās sistēmas pilnīga dekarbonizācija, kas jāveic nākamajai paaudzei. Lai to panāktu, politikas veidotājiem vajadzēs atteikties no klimatam nedraudzīgām darbībām un atbalstīt klimatam draudzīgas jeb mazoglekļa darbības, vienlaikus pasargājot visneaizsargātākos sabiedrības locekļus. Tomēr joprojām tiek subsidēts fosilais kurināmais, savukārt atjaunojamās enerģijas projekti saskaras ar birokrātiskiem šķēršļiem. Eiropas Savienībā ir spēcīga sociālās aizsardzības sistēma. Taču jāatzīst, ka ne visi, kas saskaras ar klimata pārejas radītu darbības pārtraukšanu, saņems kompensācijas. Tam vienkārši trūks resursu. Pārāk dāsnas kompensācijas palēninās arī pārmaiņu stimulus.
Klimata pāreja un tehnoloģiskās pārmaiņas izvirza jautājumu par strukturālām izmaiņām ekonomikā. Nav pamata gaidīt, ka dekarbonizācija var notikt tikai jau esošajās nozarēs. Dažu veco nozaru darbība būs jāsašaurina, un dažas nozares būs jāaizstāj ar jaunām. Tā mēs nonākam pie nākamā jautājuma – vai Eiropa var būt šīs strukturālās pārejas flagmanis vai arī mēs pievērsīsimies veco nozaru dekarbonizācijai?
Otrkārt, ārējā vide kļuvusi daudz nelabvēlīgāka. Vardarbīgi konflikti uzliesmo biežāk un plašākā mērogā. Latvijai kā NATO dalībvalstij tiek nodrošināts augstākais iespējamais drošības līmenis, kamēr mūsu tuvākajā kaimiņreģionā Ukrainā joprojām notiek plaša mēroga karš pret nepamatotu un neprovocētu Krievijas agresiju. Šis ir galvenais iemesls, kāpēc mums steidzami jāatjauno ekonomiskā izaugsme. Spēcīgāka ekonomika stiprina sabiedrību. Nelabvēlīgā vide nekur nepazudīs, un mums joprojām jāatbalsta Ukraina, kā arī jāturpina ieguldīt mūsu pašu aizsardzībā.
Pastāvīgo ģeopolitiskās situācijas pārmaiņu ietekmē mums jāpieņem, ka dažas mūsu receptes sastāvdaļas nebūs tik ātri un lēti pieejamas kā iepriekš. Pārfrāzējot slaveno Vinstona Čērčila teicienu – ja mums dota izvēle starp mazāku efektivitāti un mazāku drošību un mēs izvēlamies mazāku drošību, mēs saņemsim abas. Rūpes par drošību ir svarīgākas par vienkāršiem efektivitātes apsvērumiem! ES nepieciešams gan dažādot piegādes ķēdes, gan izstrādāt produktus tā, lai mazinātu atkarību no konkrētiem piegādātājiem, īpaši – ja tie nav draugi vai sabiedrotie.
Treškārt, izmantojot kulinārijas analoģiju, kas esam mēs kā sabiedrība? Mēdz teikt, ka tad, ja tu nesēdi pie galda, tu esi iekļauts ēdienkartē. Es patiešām uzskatu, ka neesam iekļauti ēdienkartē. Bet pašreizējā situācijā neviens nevar vienkārši sēdēt pie galda un gaidīt viesmīli. Mums jāatrota piedurknes, jāiet uz virtuvi un jāsāk gatavot!
Džons Koters – viena no pasaulē cienītākajām pārmaiņu vadības personībām – izstrādājis vienkāršu, bet spēcīgu modeli pārmaiņu veiksmīgai ieviešanai. Pamatu pamatos runa ir par četriem soļiem:
1) pavērt pārmaiņām ceļu, radot steidzamības sajūtu un pulcējot spēcīgu pārmaiņu vadības grupu;
2) izstrādāt pārmaiņu redzējumu un stratēģiju;
3) pāriet no vārdiem pie darbiem;
4) padarīt pārmaiņas par paliekošām, radot jaunu kultūru.
Pieredze šeit, Latvijā, bet arī kopumā ES liecina, ka mums diezgan labi padodas veikt pirmos divus soļus. Mēs varam noteikt diagnozi un nākt klajā ar stratēģiju. Taču mēs mēdzam iestrēgt īstenošanas posmā. Lielākoties mums nepieciešama nopietna krīze, lai virzītos uz priekšu. Atšķirībā no citām reizēm mums jāņem vērā pārmaiņu vadības ekspertu ieteikumi turpmākai rīcībai: komunicēt, lai veicinātu sapratni un iesaistītu, un dotu iespējas visiem rīkoties, nodrošināt īstermiņa ieguvumus un nevilcināties.
Noslēgumā gribētu citēt ukraiņu boksa čempionu smagā svara kategorijā Vladimiru Kličko, kas nesen teica: "Neprasi sev: "Kas notiks?" Pajautā sev: "Ko es varu darīt?" Esi savas dzīves virzītājspēks." Man nav ne jausmas, cik prasmīgs pavārs ir Kličko, bet viņš noteikti var piemest asumiņu. Tas būtu jādara arī mums!
Ceru, ka šīsdienas diskusijas būs auglīgas un noslēgsies ar konkrētiem politikas ieteikumiem.
Konferences ierakstu skaties šeit