Būdama Eirosistēmas sastāvdaļa, Latvijas Banka piedalās vienotās monetārās politikas sagatavošanā, politikas lēmumu pieņemšanā un īstenošanā, pildot Līgumā par Eiropas Savienības darbību 127. pantā noteikto mērķi – uzturēt cenu stabilitāti. Tas tiek darīts saskaņā ar principiem, instrumentiem, procedūrām un kritērijiem, kas minēti ECB pamatnostādnēs par Eirosistēmas monetāro politiku.
Nosakot šādu ECB monetārās politikas centrālo mērķi, Līgums atspoguļo mūsdienīgu ekonomisko domāšanu par monetārās politikas nozīmi, darbības jomu un robežām un veido pamatu dalībvalstu centrālo banku darbības institucionālajai un organizatoriskajai kārtībai eiro zonā.
Eirosistēma atbalsta arī ES vispārējos ekonomiskās politikas mērķus, t.sk. ilgtspējīgas ekonomiskās izaugsmes un augstas konkurētspējas nodrošināšanu, ja tie nenonāk pretrunā ar mērķi uzturēt cenu stabilitāti.
Lai sekmīgi īstenotu noteiktos monetārās politikas mērķus, svarīgs priekšnoteikums ir valstu centrālo banku neatkarība no valdības institūcijām un to lēmumiem. Institucionālā neatkarība nepieciešama, jo monetārās politikas īstenošanu nepieciešams veikt, vadoties pēc vidējā termiņa un ilgtermiņa perspektīvas, un monetārās politikas veicēji nedrīkst pakļauties īstermiņa interesēm. Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 123. pantu, institucionālā neatkarība nozīmē arī aizliegumu valsts centrālajai bankai finansēt valdības vai tās institūciju jebkāda veida izdevumus.
Cenu stabilitāti ECB definējusi kā saskaņotā patēriņa cenu indeksa (inflācijas) gada pieaugumu, kas visā eiro zonā kopumā vidējā termiņā ir 2 %, un šis mērķis ir simetrisks.
Gan augstai inflācijai, gan ilgstošai deflācijai ir negatīva ietekme uz tautsaimniecības attīstību un tādējādi arī uz katra iedzīvotāja labklājības līmeni.
Augsta inflācija negatīvi ietekmē tautsaimniecības attīstību vairākos veidos. Tā apgrūtina ekonomisko lēmumu pieņemšanu un palēnina izaugsmi, turklāt inflācija ir netaisnīga, jo samazina uzkrājumu vērtību, īpaši pasliktinot mazo noguldījumu īpašnieku stāvokli.
Ilgstoša deflācija ir tikpat kaitīga kā augsta inflācija. Tās dēļ cenas atrodas lejupejošā spirālē, bet naudas vērtība paaugstinās. Deflācijas periodos aizdevumu atmaksa jāveic ar naudu, kas ir vairāk vērta nekā aizdevuma ņemšanas laikā, un tas veicina parāda krīzi un bankrotu skaita pieaugumu.
Tādējādi atbilstoša monetārā politika, sekmējot cenu stabilitāti, palīdz vairot valsts vai valstu savienības iedzīvotāju labklājības līmeni.
Cenu stabilitātes mērķis nozīmē, ka centrālajai bankai cieši jāseko gan pašreizējam inflācijas līmenim, gan stingri jāstabilizē nākotnes inflācijas gaidas zemā līmenī. Efektīvākais veids, kā centrālā banka var stabilizēt inflācijas gaidas, ir noteikt izmērāmu mērķi un skaidru monetārās politikas stratēģiju, tādējādi laikus informējot sabiedrību par to, kādus ekonomiskos rādītājus valsts centrālā banka uzskata par mērķrādītājiem un kā tā plāno sasniegt savus mērķus.
ECB rekomendē, ka nākotnē inflācijas aprēķinā būtu jāietver cenu izmaiņas saistībā ar īpašnieka izmantotu īpašumu.
Cenu stabilitāti eiro zonā sekmē Eirosistēmas īstenotā monetārā politika. Tā ietekmē tautsaimniecību dažādos veidos, tomēr galvenā loma monetārās politikas iedarbībā uz tautsaimniecību ir naudas tirgus īstermiņa procentu likmēm. Monetārās politikas operācijām ietekmējot banku sistēmas likviditāti (brīvos līdzekļus) un naudas tirgus īstermiņa procentu likmes, tālāk tiek ietekmētas banku aizdevumu un noguldījumu procentu likmes un tirgus ilgtermiņa procentu likmes. Mērķtiecīgi vadot procentu likmju līmeni, monetārā politika ar dažādu transmisijas kanālu starpniecību ietekmē uzņēmumu un mājsaimniecību patēriņa lēmumus, monetārās un finanšu norises, kā arī inflācijas gaidas, cenu līmeni un citus makroekonomiskos rādītājus.