2025. gada pētījumi
Oļegs Tkačevs, Karsten Staehr
Pilns pētījuma teksts pieejams tikai angļu valodā
Kopš 2000. gadu sākuma Eiropas tautsaimniecības ir saskārušās ar augošu valdības parādu un piedzīvojušas dažādus makroekonomiskus šokus. Starp šiem šokiem minami globālā finanšu krīze, Eiropas valdības parāda krīze, kā arī Covid-19 pandēmijas un Krievijas iebrukuma Ukrainā radītās krīzes. Sākot ar 2024. gadu, Eiropas Savienībā ir spēkā jauns fiskālās politikas regulējums, kas valdības parāda dinamikai piešķir centrālo lomu dalībvalstu fiskālās politikas uzraudzībā. Jaunā ietvara pamatā ir valdības parāda ilgtspējas analīze, kas ir galvenais fiskālās politikas izvērtēšanas instruments. Ņemot vērā šo visu, ir svarīgi sniegt kvantitatīvus novērtējumus par dažādu šoku ietekmi uz valdības parāda attīstību.
Šajā pētījumā analizēta budžeta bilances un makroekonomisko šoku ietekme uz valdības parādu eirozonas valstīs. Iepriekšējā literatūrā sastopamas vairākas nepilnības, kuras mēģināts risināt šajā pētījumā. Pirmkārt, esošie pētījumi pārsvarā koncentrējas uz fiskālās politikas šoku ietekmi uz makroekonomiskajiem rādītājiem, piemēram, IKP, patēriņu vai investīcijām. Savukārt mazāka uzmanība pievērsta tieši valdības parāda noteicošo faktoru analīzei. Otrkārt, lielākā daļa pētījumu vai nu pievēršas ASV, vai arī izmanto plašus valstu paneļus ar dažādu attīstības līmeni, institucionālo kvalitāti un pārvaldības sistēmām. Cik zināms, šis darbs ir pirmais mēģinājums izpētīt valdības parāda noteicošos faktorus valstu grupā, kuru raksturo kopīga monetārā politika un līdzīgas institucionālās struktūras.
Pētījuma rezultāti liecina par to, ka valdības parāda reakcijas uz dažādiem makroekonomiskajiem un budžeta bilances šokiem eirozonā būtiski atšķiras. Pozitīvs reālā IKP šoks izraisa noturīgu valdības parāda attiecības pret IKP samazinājumu, efektam parādoties jau pirmā gada laikā. Augoša inflācija sākotnēji samazina valdības parādu, taču efekts ir pārejošs, jo fiskālā politika pielāgojas šim šokam. Fiskālās konsolidācijas pasākumi rada noturīgu parāda samazinājumu, lai gan sākotnēji efekts ir vājš, jo taupības politika kavē izaugsmi. Savukārt procentu likmju pieaugums rada augšupvērstu spiedienu uz valdības parādu, lai gan šī ietekme izpaužas ar nobīdi laikā.
Pētījums arī aplūko atšķirības valdības parāda reakcijā dažādos apstākļos. Fiskālās konsolidācijas pasākumi ir efektīvāki, samazinot valdības parādu ekonomiskās izaugsmes periodos, bet to efektivitāte samazinās recesijās. Turklāt fiskālā konsolidācija ir efektīvāka, ja sākotnējais parāda līmenis ir zems. Turpretī IKP šoku ietekme uz valdības parādu ir spēcīgāka un statistiski nozīmīga, ja sākotnējais parāda līmenis ir augsts.
Kopumā šis pētījums sniedz ieguldījumu diskusijā par efektīvām valdības parāda samazināšanas stratēģijām, un iegūtie rezultāti var būt nozīmīgi fiskālās politikas veidošanai.
JEL kodi: H6, H63, E62
Esteban García-Miralles, Maximilian Freier, Sara Riscado, Chrysa Leventi, Alberto Mazzon, Glenn Abela, Laura Boyd, Baiba Brusbārde, Marion Cochard, David Cornille, Emanuele DiCarlo, Ian Debattista, Mar Delgado-Téllez, Mathias Dolls, Ludmila Fadejeva, Maria Flevotomou, Florian Henne, Alena Harrer-Bachleitner, Viktor Jászberényi-Király, Max Lay, Laura Lehtonen, Mauro Mastrogiacomo, Tara McIndoe-Calder, Mathias Moser, Martin Nevicky, Andreas Peichl, Myroslav Pidkuyko, Mojca Roter, Frédérique Savignac, Andreja Strojan Kastelec, Vaidotas Tuzikas, Nikos Ventouris, Lara Wemans
Pilns pētījuma teksts pieejams tikai angļu valodā
Šajā pētījumā, izmantojot mikrosimulācijas pieeju, tiek sniegta visaptveroša "fiskālās vilkmes" analīze par 21 Eiropas valsti. Jēdziens "fiskālā vilkme" raksturo situāciju, kad nodokļu ieņēmumi pieaug, jo nominālā ienākumu nodokļu bāze palielinās, bet progresīvā ienākumu nodokļa sistēmā nominālie parametri netiek atjaunoti. Tā rezultātā, pat nemainoties nodokļu politikai, palielinās valsts budžeta ieņēmumi. Pētījuma rezultāti liecina, ka daudzās valstīs ienākumu nodokļa elastība ir 1.7–2 robežās. Tas norāda, ka, ienākumiem augot par 1 procentu, nodokļu ieņēmumi pieaug par 1.7 līdz 2 procentiem. Pētījums arī atklāj būtisku variāciju cēloņos, kas skaidro starpvalstu atšķirības fiskālās vilkmes novērtējumā: tostarp ienākumu nodokļa likmju progresivitātē, nodokļu atvieglojumu politikā, ienākumu avotu struktūrā (ienākumi no algas, kapitāla, pašnodarbinātības, pabalstiem) vai arī ienākumu nevienlīdzībā.
Visbeidzot pētījumā analizēta fiskālā vilkme laika posmā no 2019. līdz 2023. gadam, ņemot vērā faktisko ienākumu pieaugumu un normatīvo aktu pārmaiņas. Pētījumā tiek kvantitatīvi novērtēta fiskālās vilkmes ietekme un tas, cik lielā mērā valdības lēmumi un fiskālā politika to ir kompensējuši, piemēram, ar indeksāciju vai citām reformām. Pētījuma rezultāti sniedz jaunu ieskatu par fiskālās politikas un ienākumu sadales sekām, kā arī piedāvā noderīgus statistiskos rādītājus publisko finanšu analizēšanai.
JEL kodi: D31, H24, E62
Konrad Kuhmann
Pilns pētījuma teksts pieejams tikai angļu valodā
Kreditēšana ir viens no svarīgākajiem starpposmiem monetārās politikas ietekmes transmisijā uz reālo ekonomiku. Izmantojot detalizētus datus par kredītiem eiro zonā, šajā pētījumā analizēts, kā banku specializācija mijiedarbojas ar monetārās politikas transmisiju uz kredītiem.
Pirmkārt, pētījumā dokumentēts, ka banku kreditēšana eiro zonā raksturojama ar ievērojamu specializācijas pakāpi. Tas nozīmē, ka bankas mēdz veidot lielas ekspozīcijas, kreditējot noteiktu nozaru un noteiktu lieluma aizņēmējus. Pētījumā arī secināts, ka augstāka specializācija parasti ir saistīta ar labvēlīgākiem aizdevumu nosacījumiem.
Otrkārt, bankas daļēji pasargā aizņēmējus, uz kuriem tās specializējas, no monetārās politikas ietekmes. Proti, tās salīdzinoši mazāk koriģē procentu likmes un aizdevumus apjomus aizņēmējiem no grupām, kurās tās specializējas.
Šie secinājumi liecina, ka banku specializācija ir nozīmīga kopējai monetārās politikas transmisijai.
JEL kodi: E51, E52, G21
Patrick Grüning
Pilns pētījuma teksts pieejams tikai angļu valodā
Nesenajā monetārās politikas procentu likmju palielināšanas cikla laikā plaša uzmanība tika pievērsta monetārās politikas likmju pārnesei uz komercbanku piedāvātajām noguldījumu procentu likmēm un banku peļņas apmēru.
Šajā pētījumā, izmantojot jauno Keinsa dinamisko stohastisko vispārējā līdzsvara modeli, tiek analizēts, kā, mainoties monetārās politikas procentu likmju pārnesei uz noguldījumu procentu likmēm, mainās kopējā monetārās politikas ietekme uz makroekonomiskajiem rādītājiem.
Pētījumā secināts, ka vājāka pārnese uz noguldījumu procentu likmēm palielina banku neto procentu ienākumus un kopējo patēriņu, bet negatīvi ietekmē kopējo izlaidi un investīcijas. Tāpat būtiski palielinās arī makroekonomisko rādītāju svārstīgums.
Ieviešot nodokli banku procentu ienākumiem, kas gūti, no vājākas monetārās politikas pārneses uz noguldījumu procentu likmēm, īstermiņā un vidējā termiņā pasliktinās makroekonomiskie rādītāji, bet ilgtermiņā šī ietekme kļūst pozitīvāka.
JEL kodi: E31, E32, E44, E52, H25
Kārlis Vilerts, Sofia Anyfantaki, Konstantīns Beņkovskis, Sebastian Bredl, Massimo Giovannini, Florian Matthias Horky, Vanessa Kunzmann, Tibor Lalinský, Athanasios Lampousis, Elizaveta Lukmanova, Filippos Petroulakis, Klāvs Zutis
Pilns pētījuma teksts pieejams tikai angļu valodā
Šajā pētījumā analizēta kredītu procentu likmju noteikšanas prakse visās eirozonas valstīs. Izmantojot detalizētus datus par gandrīz septiņiem miljoniem kredītu, kas izsniegti uzņēmumiem periodā no 2022. līdz 2023. gadam, pētījumā dokumentēta plaša dažādība fiksēto un mainīgo likmju īpatsvarā, kā arī izmantojamo atsauces likmju termiņos. Pētījuma rezultāti liecina, ka transmisijas spēks ir atkarīgs no tā, kura bezriska likme ir svarīga katram kredītam. Kredīti, kas saistīti ar īstermiņa bezriska likmēm, reaģē spēcīgāk uz monetārās politikas pārmaiņām. Tomēr šī reakcija nav tikai mehāniska – bankas daļēji kompensē bezriska likmju kāpumu, pielāgojot pievienotās likmes. Šī pievienoto likmju dinamika palīdz izlīdzināt monetārās politikas transmisijas atšķirības starp dažāda veida kredītiem.
JEL kods: E52, E43, G21, E58
Nicolas Gavoille
Pilns pētījuma teksts pieejams tikai angļu valodā
Šajā pētījumā aplūkots tas, kā Latvijas uzņēmumi reaģēja uz tirdzniecības šoku, ko izraisīja 2022. gada Krievijas iebrukums Ukrainā un tam sekojušās Eiropas Savienības sankcijas. Izmantojot detalizētus administratīvos datus no Latvijas – mazas, atklātas tautsaimniecības, kurai pirms kara bija spēcīgas tirdzniecības saites ar Krieviju, – šajā pētījumā ir aplūkotas ietekmes atšķirības dažādās uzņēmumu grupās. Tiem uzņēmumiem, kuriem tirdzniecība ar Krieviju pirms kara sākuma veidoja mazāku daļu no kopējā apgrozījuma, bija krietni augstāka varbūtība pārraut tirdzniecības saites pilnībā. Tikmēr tie uzņēmumi, kam Krievijas tirgus bija nozīmīgs, tirdzniecību turpināja, bet saskārās ar statistiski nozīmīgu apgrozījuma, nodarbinātības un peļņas kritumu, neraugoties uz daļēju tirdzniecības pārvirzīšanu uz NVS valstīm. Pētījumā arī secināts, ka tieši pirmskara ekspozīcija pret Krieviju noteica to, kā uzņēmumi reaģēja uz šo tirdzniecības šoku, bet pret konkrētām precēm vērsto tiešo sankciju ietekmei bija mazāka loma.
JEL kods: F14, F16, F61
Ginters Bušs
Guido Traficante
Pilns pētījuma teksts pieejams tikai angļu valodā
Šis darbs pēta monetāro politiku jaunajā Keinsa modelī ar nepilnīgu informāciju par izmaksu šoku noturību. Gan centrālā banka, gan privātais sektors pakāpeniski apgūst informāciju par šoka noturību, tam izplatoties tautsaimniecībā. Centrālā banka īsteno caurskatāmības politiku īslaicīga izmaksu šoka gadījumā, pretējā gadījumā tā ievēro Teilora noteikumu. Ja tautsaimniecības dalībnieki sākotnēji pieņem, ka izmaksu šoks ir īslaicīgs, bet patiesībā tas ir noturīgs, centrālajai bankai ir nepieciešams laiks, lai īstenotu sākotnēji kļūdainu caurskatāmības politiku (retrospektīvi raugoties), pirms pāriet uz stingrāku monetāro politiku. Rezultātā faktiskā inflācija ir augstāka nekā pilnīgas informācijas gadījumā. No datiem atkarīgas, diskrecionāras agrīnās likmju celšanas stratēģijas var daļēji mazināt sākotnējās politikas kļūdas sekas. Atšķirībā no pilnīgas informācijas apstākļiem pētījuma rezultāti apšauba caurskatāmības politikas efektivitāti nepilnīgas informācijas apstākļos neatkarīgi no izmaksu šoka patiesās noturības.
JEL kods: D83, E17, E31, E47, E52
Andrejs Zlobins
Pilns pētījuma teksts pieejams tikai angļu valodā
Covid-19 pandēmijas radīto piegādes ķēžu traucējumu un Krievijas iebrukuma Ukrainā izraisītais bezprecedenta inflācijas kāpums eirozonā lika Eiropas Centrālajai bankai (ECB) veikt straujāko procentu likmju paaugstināšanu eirozonas vēsturē, nepilna pusotra gada laikā tās ceļot par 450 bāzes punktiem. Pēkšņā pāreja uz augstas inflācijas režīmu sekoja gandrīz 10 gadu ilgam posmam, kurā cenu kāpums bija zemāks par ECB noteikto mērķrādītāju un monetārās politikas atbalsts galvenokārt tika sniegts, izmantojot vairākus netradicionālus instrumentus, jo īstermiņa procentu likmes atradās pie efektīvās zemākās robežas (effective lower bound). Šajā laikā radītais likviditātes pārpalikums, kā arī nesenās liecības par lielu piedāvājuma puses satricinājumu ietekmi uz Filipsa līkni, t. i., sakarību starp ekonomisko aktivitāti un inflāciju, raisījušas diskusiju par straujās procentu likmju paaugstināšanas makroekonomisko ietekmi salīdzinājumā ar vēsturisko pieredzi.
Šajā pētījumā aplūkoti vairāki monetārās politikas transmisijas aspekti eirozonā. Pirmkārt, izmantojot lineāru strukturālo vektoru autoregresiju (SVAR), iegūtas stabilas liecības par procentu likmju paaugstināšanas pārneses ātrumu uz ekonomisko aktivitāti un inflāciju eirozonas pastāvēšanas 20 gadu laikā. Otrkārt, novērtētas monetārās politikas transmisijas spēka un ātruma pārmaiņas, papildinot SVAR ar laikā mainīgiem parametriem un šoku kovariācijas matricām. Visbeidzot, izmantojot strukturālu vidēja izmēra dinamisko stohastisko vispārējā līdzsvara modeli, pētījumā analizēti galvenie faktori, kas ietekmējuši monetārās politikas makroekonomiskās stabilizācijas potenciālu periodā pēc pandēmijas.
Pētījumā iegūtās empīriskās liecības rāda, ka nepieciešams aptuveni 12–18 mēnešu, lai tradicionāls monetārās politikas šoks sasniegtu maksimālo ietekmi uz iekšzemes kopproduktu (IKP) un kopējo inflāciju. Taču transmisija uz noturīgākiem saskaņotā patēriņa cenu indeksa (SPCI) komponentiem, proti, pakalpojumu cenu inflāciju un pamatinflāciju ir daudz ilgāka, jo pilnīgai transmisijai nepieciešami vairāk nekā divi gadi. Tas nozīmē, ka 2022. un 2023. gadā īstenotā procentu likmju paaugstināšana joprojām ietekmē šos SPCI apakšindeksus, tādējādi samazinot apdraudējumus vidēja termiņa cenu stabilitātei, kurus rada noturīgi augsts cenu spiediens pakalpojumu nozarēs.
Turklāt pētījuma rezultāti liecina, ka šajā laikā īstenotajai procentu likmju paaugstināšanai ir bijusi būtiski spēcīgāka un noturīgāka ietekme gan uz kopējo inflāciju, gan pamatinflāciju salīdzinājumā ar iepriekšējiem monetārās politikas stingrības palielināšanas cikliem. Būtiski, ka inflācijas tuvināšana centrālās bankas mērķrādītājam panākta bez pārmērīgas tautsaimniecības izaugsmes palēnināšanas un bezdarba pieauguma, jo reālā IKP reakcija uz procentu likmju pārmaiņām caurmērā ir bijusi stabila eirozonas pastāvēšanas 20 gadu laikā. Tādējādi attiecība, kas raksturo kompromisu starp izlaides un inflācijas stabilizēšanu (sacrifice ratio), ir bijusi vēsturiski zemākajā līmenī.
Ar strukturālo modeli veiktās simulācijas sniedz šo empīrisko novērojumu ekonomisko skaidrojumu un norāda uz diviem faktoriem, kas veicinājuši labvēlīgu monetārās politikas stabilizācijas kompromisu nesenajā inflācijas kāpumā. Pirmkārt, inflācijas kāpumam pēc pandēmijas raksturīgs cenu mainības biežuma pieaugums, padarot Filipsa līkni stāvāku jeb inflācijai spēcīgāk reaģējot uz ekonomiskās aktivitātes pārmaiņām. Visiem citiem apstākļiem esot nemainīgiem, tas tieši ietekmē monetārās politikas transmisiju un samazina kompromisu starp izlaides un inflācijas stabilizēšanu. Otrkārt, spēcīga un noturīga monetārās politikas reakcija uz inflācijas kāpumu novērsa inflācijas gaidu atenkurošanos no centrālās bankas mērķrādītāja un mazināja otrās kārtas efektu iekļaušanu cenās. Tādējādi pētījumā apstiprināts, ka lielu piedāvājuma puses satricinājumu gadījumā ir nepieciešama agresīva monetārās politikas reakcija, lai novērstu tālāku inflācijas spirāļu veidošanos.
JEL kods: C54, E31, E50, E52, E58