2024. gada pētījumi

Patrick Grüning, Zeynep Kantur

Pilns pētījuma teksts pieejams tikai angļu valodā

Šajā pētījumā ar mērķi analizēt dažādu politikas instrumentu efektivitāti zaļās pārejas nodrošināšanā izveidots daudznozaru New-Keynesian E-DSGE modelis, kurā tautsaimniecības nozares ir savstarpēji saistītas ar ražošanas un investīciju saitēm. Atšķirībā no vairuma iepriekš veikto pētījumu šajā modelī ir ieviesti finanšu starpnieki, kas finansē uzņēmumu kreditēšanu un valsts obligāciju iegādi.

Pētījumā aplūkotie politikas instrumenti ietver nozarēm specifiskus banku regulēšanas mehānismus, nestandarta monetārās politikas instrumentus, dažādus oglekļa nodokļa ieņēmumu izlietošanas mehānismus, valsts finansētās zaļās investīcijas un nozarēm specifiskas investīciju nodokļu un subsīdiju politikas.

Pētījumā secināts, ka, ņemot vērā spēcīgās saites starp dažādām tautsaimniecības nozarēm, gandrīz visi politikas instrumenti ir neefektīvi zaļās pārejas nodrošināšanai. Proti, tie oglekļa emisiju samazinājumu var nodrošināt tikai ar ekonomiskās aktivitātes bremzēšanu. Izņēmums ir oglekļa nodokļa ieņēmumu izmantošana publiskā sektora investīcijām, kas paaugstina zemu emisiju nozaru produktivitāti, tādējādi mazinot emisiju daudzumu un veicinot ekonomisko aktivitāti.

António Afonso, José Alves, Oļegs Matvejevs, Oļegs Tkačevs

Pilns pētījuma teksts pieejams tikai angļu valodā

Pēdējo 15 gadu laikā globālais valdību parāds ir gandrīz dubultojies, pieaugot no 51 līdz 97 triljoniem ASV dolāru. Lielākoties šis parāda pieaugums noticis attīstītajās valstīs, kuras, neskatoties uz lielu parāda apmēru, pašlaik nesaskaras ar maksātnespējas risku. Viens no iespējamiem skaidrojumiem tam ir valdības parāda termiņstruktūras izmaiņas, proti, vidējais valsts parādsaistību atmaksas termiņš šobrīd ir vēsturiski garākais lielā daļā attīstīto valstu. Piemēram, eirozonā ilgtermiņa1Ilgtermiņa parādsaistības ir tādas parādsaistības, kuru atmaksas termiņš pārsniedz 10 gadus.
 valdības parāda īpatsvars ir pieaudzis no 6 % 1995. gadā līdz vairāk nekā 20 % 2024. gadā.

Šis pētījums analizē valdības parāda termiņstruktūras izmaiņu ietekmi uz fiskālo ilgtspēju, izmantojot 19 attīstītāko valstu datus par periodu no 1995. līdz 2020. gadam. Fiskālā ilgtspēja tiek mērīta, izmantojot fiskālo reakciju, kas raksturo valsts budžeta primārās bilances reakciju uz valdības parāda attiecības pret iekšzemes kopproduktu izmaiņām. Pētījuma rezultāti liecina, ka:

• Valdības parāda ar termiņu virs 10 gadiem īpatsvara pieaugums būtiski samazina fiskālo reakciju. Tas nozīmē, ka valsts budžeta bilance mazāk reaģē uz parāda izmaiņām. Atliekot parāda atmaksu uz tālāku nākotni, valdības izjūt mazāku spiedienu īstenot ilgtspējīgu fiskālo politiku.
• Parāds ar termiņu no 3 līdz 5 gadiem, kas aptuveni atbilst daudzu valstu vēlēšanu ciklam, ir saistīts ar vislielāko valsts budžeta bilances reakciju uz valdības parāda pieaugumu.
• Ilgtermiņa valdības parāda īpatsvara negatīvā ietekme uz fiskālo reakciju kļūst mazāka apstākļos, kad procentu likmes ir augstākas.
• Eirozonas dalībvalstu valdību ilgtermiņa parāda īpatsvara palielināšanās līdz aptuveni 20 % nozīmē fiskālās reakcijas samazināšanos uz pusi.
• Nekonvencionālā monetārā politika, kas samazināja ilgtermiņa procentu likmes, ir veicinājusi ilgtermiņa parāda īpatsvara kopējā valdības parādā pieaugumu un līdz ar to samazinājusi fiskālo reakciju. Taču ilgākiem parāda atmaksas termiņiem ir negatīva ietekme uz fiskālo reakciju pat tad, ja tie nav tieši saistīti ar monetārās politikas intervenci.

Šā pētījuma rezultāti ļauj secināt, ka šobrīd – ar garākiem valsts parāda atmaksas termiņiem – valdībām ir vairāk brīvības aizņemties, nesaskaroties ar negatīvām sekām. Tomēr agri vai vēlu procentu likmju pieaugums novedīs pie rekordlielām parāda apkalpošanas izmaksām. Tas nozīmē, ka lielāks budžeta deficīts šobrīd nozīmē lielāku nodokļu celšanu un valsts tēriņu ierobežošanu nākotnē.

Ludmila Fadejeva, Krista Kalnbērziņa

Pilns pētījuma teksts pieejams tikai angļu valodā

Pētījuma mērķis bija noskaidrot, kā apstākļi, kādos esam dzīvojuši bērnībā, ietekmē mūsu ienākumu līmeni pieaugušā vecumā, jeb identificēt iespēju nevienlīdzību. Iespēju nevienlīdzības jēdziens fokusējas uz ienākumu (piemēram, darba algas) atšķirībām, kas nav atkarīgas no paša cilvēka darbībām un pūlēm. Šīs atšķirības var noteikt ģimenes ekonomiskā situācija, vecāku izglītība, vecāku imigrācijas statuss, dzimums, dzīvesvietas urbanizācijas pakāpe u. c. Lai veicinātu taisnīgākas un labklājīgākas sabiedrības veidošanos, valsts uzdevums ir nodrošināt vienādas attīstības iespējas visiem indivīdiem. Tāpēc izpratne par iespēju nevienlīdzības daļu kopējā ienākumu nevienlīdzībā un tās avotu identificēšana ir būtiska, lai izstrādātu ilgtspējīgas sociālās un ekonomiskās politikas.

Iespēju nevienlīdzības analīzei ir izmantots ienākumu un dzīves apstākļu 2011. un 2019. gada apsekojuma (EU-SILC) aptaujas bloks par paaudžu nevienlīdzības pārnesi. Aprēķini ir veikti ar pastiprināto meža regresijas metodi (angļu val. – boosted forest regression).

Pētījuma rezultāti liecina, ka:

• būtisku daļu no stundas algas ienākumu nevienlīdzības (aptuveni 11 %) nosaka nevienlīdzīgie dzīves apstākļi bērnībā;
• pieci galvenie faktori bērnībā, kas ietekmē stundas algas nevienlīdzību pieaugušo dzīvē, ir vecāku izglītība, mājsaimniecības finansiālā situācija, dzimums, vecāku dzimšanas valsts un dzīvesvietas urbanizācijas pakāpe;
• lielākajā daļā Eiropas valstu galvenais bērnības apstāklis, kas saistīts ar ienākumu nevienlīdzību, ir vecāku izglītības līmenis un mājsaimniecības finansiālā situācija. Tomēr ir valstis, kur citi apstākļi ir tikpat vai pat vēl svarīgāki. Piemēram, dzimums ir viens no galvenajiem faktoriem, kas nosaka iespēju nevienlīdzību Centrāleiropā, savukārt vecāku dzimšanas valsts – Dienvideiropā;
• dažādu faktoru nozīmības vērtējums ir atkarīgs no tā, cik lielā mērā valsts risina šos jautājumus respondentu bērnības laikā. Ja periodā, kad respondentam bija 14 gadu, ārpus valsts dzimušo pieaugušo cilvēku īpatsvars, kuri agri pameta izglītību, ir mazāks, un ja pieaugušo izglītībā iesaistīto cilvēku īpatsvars ir augstāks, vecāku izglītības faktors respondentiem nav noteicošs iespēju nevienlīdzībā. Samazinot dzimumu darba samaksas atšķirības un nodrošinot piekļuvi augstas kvalitātes izglītībai lauku reģionos, iespēju nevienlīdzība, ko rada dzimumu un urbanizācijas atšķirības, samazinās;
• iespēju nevienlīdzību ir iespējams mazināt, uzlabojot izglītības kvalitāti, kā arī veidojot iekļaujošu un mērķētu sociālo atbalstu un uzlabojot valsts pārvaldes efektivitāti. Šādi secinājumi rodas, salīdzinot iespēju nevienlīdzības rādītājus 2019. un 2011. gadā un politikas izdevumu un kvalitātes rādītāju pārmaiņas periodos, kad respondentiem bija 14 gadu(2003.–2008. un 1995.–2000. gads).

Tāpēc ieguldījumi izglītībā, pieaugušo mācību programmās, atbalsta programmās, dzimumu līdztiesības un sociālās integrācijas politikās vienlaikus ar pārmaiņām, kas uzlabo valsts iestāžu kvalitāti un politikas veidošanu šodien, veicinās vienlīdzīgas iespējas indivīda atalgojumam un labklājīgas sabiedrības attīstībai nākotnē.

Ludmila Fadejeva, Valentin Jouvanceau, Alari Paulus

Pilns pētījuma teksts pieejams tikai angļu valodā

Šajā pētījumā apskatīts cenu veidošanas mehānisms Latvijā, Lietuvā un Igaunijā, izmantojot detalizētus cenu mikro datus. Pētījumā analizēts, kā patēriņa cenu mainības biežums un lielums augstas inflācijas periodā Baltijas valstīs (2021.- 2023. gads) atšķīrās no zemas inflācijas periodā (2019. – 2020. gads).

Cenu veidošanas mehānisma izpēte ir kritiski svarīga izstrādājot makroekonomiskos modeļus. Standarta pieņēmums par cenu veidošanos paredz, ka uzņēmumi maina cenas ar noteiktu biežumu, kas nav atkarīgs no ekonomiskajiem apstākļiem (Kalvo cenu noteikšana, angl. - Calvo price setting). Alternatīva pieeja, kas makroekonomiskajos modeļos tiek izmantota daudz retāk, paredz, ka cenu mainības biežums ir atkarīgs no ekonomiskajiem apstākļiem (no ekonomikas nosacījumiem atkarīgā cenu veidošana, angl. – state dependent pricing). Zemas inflācijas apstākļos abi pieņēmumi nerada būtiskas atšķirības, bet augstas inflācijas apstākļos atspoguļojas dažādās inflācijas attīstības tendencēs. Pieņemot, ka cenu veidošana variē līdz ar ekonomiskajiem apstākļiem, ekonomisko šoku ietekme uz cenām izpaužas daudz straujāk, kas savukārt paaugstina īstermiņa inflācijas prognozes un nodrošina ātrāku atgriešanos pie līdzsvara inflācijas līmeņa.

Pētījumā rezultāti liecina, ka:

• Vidējais cenu izmaiņu biežums Baltijas valstīs augstas inflācijas periodā pieauga par aptuveni četriem procentpunktiem: cenu pieauguma biežums palielinājās par pieciem procentpunktiem, bet cenu samazinājumu biežums samazinājās par vienu procentpunktu.
• Lai gan cenu izmaiņas lielums, cenām samazinoties vai augot, abos periodos nemainījās, vidējais cenu izmaiņu apjoms pieauga par 2,8 procentpunktiem, galvenokārt biežākā cenu pieauguma īpatsvara dēļ.
• Enerģijas cenu un kopējā pieprasījuma šoki būtiski ietekmēja inflācijas līmeņa svārstības augstas inflācijas periodos, kas atspoguļojas augstākā cenu maiņu biežumā.

Pētījuma rezultāti norāda uz to, ka Baltijas valstīs augstas inflācijas periodā cenu dinamiku pareizāk būtu modelēt ar no ekonomikas nosacījumiem atkarīgo cenu veidošanas mehānismu.

JEL kods: D40, E31

Konstantīns Beņkovskis, Oļegs Tkačevs, Kārlis Vilerts

Pilns pētījuma teksts pieejams tikai angļu valodā

Šajā pētījumā analizēts, kā dīkstāves pabalsti ietekmēja darbinieku prasmju profilu Latvijas uzņēmumos Covid-19 pandēmijas laikā. Analīzē izmantoti anonimizēti dati par uzņēmumiem un to darbiniekiem Covid-19 pandēmijas pirmajā vilnī. Pētījuma rezultāti liecina, ka:

• tiem darbiniekiem, kuri saņēma dīkstāves pabalstus, ir statistiski nozīmīgi lielāka varbūtība saglabāt darbu esošajā darbavietā nekā līdzvērtīgiem darbiniekiem, kuri dīkstāves pabalstus nesaņēma;
• šis efekts ir vērojams arī vairākus mēnešus pēc pabalsta saņemšanas perioda beigām. Turklāt pētījuma rezultāti liecina, ka pozitīvā ietekme uz nodarbinātības varbūtību ir vienāda visiem prasmju līmeņiem;
• neraugoties uz to, dalība dīkstāves pabalstu programmā ir saistāma ar uzņēmuma darbinieku prasmju profila pasliktināšanos. Proti, uzņēmumos, kuri saņēma dīkstāves pabalstus, darbvietas vairāk saglabāja darbinieki ar samērā zemām prasmēm;
• tā iemesls ir samērā zemie pabalsta "griesti", kas samazina pabalstu pievilcību augstāk kvalificētiem un labāk atalgotiem darbiniekiem un motivē uzņēmumus novirzīt atbalstu zemākas kvalifikācijas darbiniekiem.

Tādējādi dīkstāves pabalstu negatīvā ietekme uz darbinieku prasmju profilu uzņēmumos nav saistīta ar to, ka dīkstāves programma būtu mazāk efektīva augstas kvalifikācijas darbiniekiem, bet drīzāk tās ir sekas programmas plānojuma elementam – zemiem pabalsta griestiem.

JEL kods: E24, H12, J62, J68

Konstantins Beņkovskis, Jaanika Meriküll, Aurelija Proškute

Pilns pētījuma teksts pieejams tikai angļu valodā

Šā pētījuma mērķis ir izpētīt kā tirdzniecības šoki ietekmē uzņēmumu starpvalstu tirdzniecību, pievēršot uzmanību ietekmes kanāliem un to dimensijām. Covid-19 pandēmija un ar to saistītie ekonomiskās aktivitātes ierobežojumi sniedz unikālu iespēju novērtēt, kā notiek šoku pārnese starp valstīm. Pētījumā izmantota detalizēta informācija par Lietuvas, Latvijas un Igaunijas uzņēmumu ārvalstu tirdzniecības darījumiem mēnešu dalījumā no 2019. gada janvāra līdz 2020. gada decembrim.

Iegūtie rezultāti ļauj secināt, ka ar Covid-19 saistītie mobilitātes ierobežojumi piegādātāju valstīs negatīvi ietekmēja Baltijas valstu importu, turklāt efekts bija tūlītējs un ekonomiski nozīmīgs. Līdzīgā veidā Covid-19 ierobežojumi klientu valstīs samazināja Baltijas valstu eksportu. Svarīgi, ka ierobežojumu ietekme pārsvarā izpaudās, samazinot tirdzniecības plūsmu apjomu, un tikai mazākā mērā, pārtraucot saikni ar konkrēto noieta/piegādātāja tirgu.

Pētījuma rezultāti liecina, ka Covid-19 pandēmijas laikā ierobežojumu ietekme visizteiktāk izpaudās tirdzniecībā ar diferencētām precēm, kuras ir grūti aizstāt. Tas liecina, ka šīs preces ir galvenais šoka izplatīšanas kanāls globālajās tirdzniecības ķēdēs. Šie secinājumi sakrīt ar pētījumiem par tirdzniecības reakciju uz dabas katastrofām, kuros konstatēts, ka specifiski un diferencēti produkti ir grūtāk aizstājami.

Augšupējo (upstream) un lejupējo (downstream) posmu ierobežojumi izraisīja vienlīdz svarīgu tirdzniecības kritumu pandēmijas laikā Baltijas valstīs. Turklāt ekonomisko efektu novērtējumi norāda, ka bez Covid-19 ierobežojumu tiešās ietekmes arī zemāks pieprasījums izraisīja salīdzināmu ārējas tirdzniecības kritumu.

JEL kods: F14, F61, D22

Oļega Krasnopjorova un Konstantīna Beņkovska līdzdalība

Pilns pētījuma teksts pieejams tikai angļu valodā

Šajā pētījumā aplūkota Covid-19 pandēmijas radītā īstermiņa un ilgtermiņa ietekme uz produktivitāti Eiropā, balstoties uz makroekonomiskiem, nozaru un uzņēmumu datiem.

Covid-19 pandēmijas laikā produktivitātes tendences būtiski mainījās. Darba ražīgums vienā nostrādātajā stundā pieauga, savukārt darbvietu saglabāšanas shēmu plašās izmantošanas ietekmē produktivitāte uz vienu nodarbināto saruka.

Tirgū ienākušo uzņēmumu skaits saruka un tirgu pametušo uzņēmumu skaits palielinājās, bet mazāk nekā iepriekšējo krīžu laikā.

Covid-19 politikas atbalsts mazināja bezdarba kāpumu, taču būtiski neietekmēja darbvietu pārdali, parādsaistību sadalījumu un zombijuzņēmumu izplatību.

Pandēmija un ar to saistītie pārvietošanās ierobežojumi mainīja patēriņa un darba paradumus, kas varētu saglabāties arī ilgtermiņā.

JEL kods: D22, H25, J38, O47

Gintera Buša līdzdalība

Pilns pētījuma teksts pieejams tikai angļu valodā

Zemas inflācijas un zemu procentu likmju apstākļos, kas dominēja no 2013. gada līdz 2020. gadam, daudzi apgalvoja, ka papildus ekspansīvai monetārajai politikai arī ekspansīva fiskālā politika varētu atbalstīt centrālo banku centienus tuvināt inflāciju mērķrādītājam. Pandēmijas laikā pienācīga fiskālās un monetārās politikas saskaņošana atkal bija būtiska, lai veicinātu ātru tautsaimniecības atveseļošanos. Kopš 2021. gada beigām augstākas inflācijas, mazākas izaugsmes, lielākas nenoteiktības un augstāku procentu likmju vide ir mainījusi nepieciešamā politikas pasākumu kopuma raksturu un rada dažādus izaicinājumus monetārās un fiskālās politikas mijiedarbībai. Turpinot darbu, kas veikts ECB 2020. gada stratēģijas izvērtēšanas ietvaros (sk. Debrun u. c., 2021), šajā pētījumā aplūkoti daži monetārās un fiskālās politikas mijiedarbības jauni izaicinājumi augstas inflācijas apstākļos. Galvenais vispārējais secinājums ir šāds: īstenojot neatkarīgu monetāro politiku, kuras mērķis ir savlaicīgi atgriezt inflāciju mērķrādītāja līmenī, joprojām ir iespējams izstrādāt tādu fiskālo politiku, kas aizsargā sabiedrības mazāk aizsargātās grupas pret augstās inflācijas radītajām izmaksām, neradot pretsparu centrālās bankas centieniem inflāciju ierobežot. Tas, visticamāk, varētu realizēties, ja fiskālie pasākumi būtu īslaicīgi un mērķorientēti un ja par prioritāti noteiktu strukturālās reformas un valdības investīcijas, kas veicina potenciālo izaugsmi. Valdības investīcijas ir īpaši lietderīgas tādā tautsaimniecības piedāvājuma puses pārveidē, kas varētu radīt ilgstošu pozitīvu strukturālo ietekmi.

JEL kods: E22, E52, E58, E62