2023. gada pētījumi

Patrick Grüning, Andrejs Zlobins

Pilns pētījuma teksts pieejams tikai angļu valodā

Inflācijai sasniedzot līmeni, kādu attīstītās valstis nav pieredzējušas gadu desmitiem, gan ASV Federālo rezervju sistēma, gan Eiropas Centrālā banka pēdējā gada laikā līdztekus procentu likmju paaugstināšanai īsteno arī bilances samazināšanu (quantitative tightening). Šā procesa laikā centrālās bankas samazina savu aktīvu apjomu, kas būtiski pieauga pēdējo 10 gadu laikā, kad tautsaimniecības stabilizēšanas nolūkos tika īstenotas kvantitatīvās stimulēšanas (quantitative easing) programmas. ASV Federālo rezervju sistēma bilances samazināšanu atkārtoti uzsāka 2022. gada vidū (iepriekš – no 2017. līdz 2019. gadam), savukārt Eiropas Centrālā banka – 2023. gada sākumā.

Ekonomikas literatūrā plaši dokumentēta ir kvantitatīvās stimulēšanas ietekme gan uz ASV, gan eirozonas tautsaimniecību, secinot, ka tā ir nodrošinājusi papildu monetārās politikas atbalstu laikā, kad īstermiņa procentu likmes atradās pie efektīvās zemākās robežas (effective lower bound). Samazinot valdību aizņemšanās izmaksas, kā arī uzņēmumu un mājsaimniecību aizņemšanās nosacījumus, tā veicināja kreditēšanu un ekonomisko aktivitāti, tādējādi virzot inflāciju uz centrālās bankas mērķi.

Savukārt liecību par centrālās bankas bilances samazināšanas ietekmi uz tautsaimniecību ir būtiski mazāk, un esošajos pētījumos dokumentēta tikai ASV pieredze (ASV paguva to īstenot arī iepriekšējā procentu likmju paaugstināšanas ciklā). Tajos secināts, ka centrālās bankas bilances samazināšana rada asimetrisku ietekmi uz tautsaimniecību salīdzinājumā ar bilances palielināšanu. Proti, lai gan bilances samazināšanai joprojām ir noturīga ietekme uz finanšu nosacījumiem, tās spēja aizstāt tradicionālo procentu likmju paaugstināšanu ir ierobežota. Taču trūkst liecību par abu šo monetārās politikas instrumentu mijiedarbību augstas inflācijas apstākļos, kā arī par bilances samazināšanas potenciālo ietekmi eirozonā, ņemot vērā heterogēnas monetārās savienības apstākļus. Šim nolūkam izmantots empīrisku un strukturālu modeļu kopums – strukturālā vektoru autoregresija un dinamiskais stohastiskais vispārējā līdzsvara modelis.

Pētījumā iegūtās empīriskās liecības rāda, ka centrālās bankas bilances samazināšanai ir ierobežots makroekonomiskās stabilizācijas potenciāls, jo tās ietekme uz ekonomisko aktivitāti un inflāciju ir krietni vājāka nekā bilances palielināšanai. To apstiprina arī ar strukturālo modeli veiktās simulācijas, liecinot, ka bez procentu likmju paaugstināšanas augstu inflāciju nav iespējams ierobežot. Tomēr modeļa simulācijas arī atklāj, ka bilances samazināšana, to īstenojot kopā ar aktīvu procentu likmju politiku, rada zināmu deflācijas spiedienu, pieprasot mazāk agresīvu tradicionālās monetārās politikas instrumentu reakciju. Attiecībā uz potenciālo centrālās bankas bilances samazināšanas ietekmi eirozonā gaidāms, ka tās ietekme būs vājāka nekā ASV, jo Eiropas Centrālās bankas iepriekš īstenoto aktīvu iegādes programmu ietvaros valsts sektora obligācijas veidojušas lielāku īpatsvaru nekā ASV Federālo rezervju sistēmas īstenotajās programmās. No modeļa skatpunkta raugoties, centrālajai bankai samazinot privātā sektora vērtspapīru apjomu, tautsaimniecībā tiek atbrīvots lielāks kredītriska apjoms, padarot to efektīvāku.

Pētījumā arī apstiprināts, ka bilances samazināšanai saglabājas vērā ņemama ietekme uz ilgtermiņa procentu likmēm. Ņemot vērā eirozonas valstu heterogenitāti, ieteicams centrālās bankas bilanci samazināt mēreni, lai neradītu fragmentācijas riskus un traucējumus kopējās monetārās politikas transmisijā. Taču, ja šādi riski īstenojas, Eiropas Centrālā banka var īstenot uz tirgus stabilizēšanu vērstu kvantitatīvo stimulēšanu (market-stabilisation QE), piemēram, izmantojot nesen izziņoto Transmisijas aizsardzības instrumentu (Transmission Protection Instrument). Pētījumā secināts, ka šāda instrumenta izmantošana spēj efektīvi novērst fragmentāciju eirozonas valstu obligāciju tirgos, turklāt radot nelielu inflācijas spiedienu salīdzinājumā ar tradicionālo kvantitatīvās stimulēšanas programmu.

JEL kodi: C54, E31, E52, E58, G12

António Afonso, Josée Alves, Oļegs Matvejevs, Oļegs Tkačevs

Pilns pētījuma teksts pieejams tikai angļu valodā

Jautājums par to, vai fiskālā politika ir ilgtspējīga, ir viens no makroekonomikas analīzes stūrakmeņiem. Tiek uzskatīts, ka valsts īstenotā fiskālā politika ir ilgtspējīga, ja valdības izdevumi ir cieši saistīti ar ieņēmumiem un ja valdībai izdodas sasniegt tādu budžeta bilanci, kas stabilizē un ilgtermiņā samazina valdības parāda attiecību pret IKP. Fiskālās ilgtspējas jautājums ir sevišķi aktuāls mūsdienu ekonomikas kontekstā. Pirmkārt, valdības parāda vidējais līmenis attīstītajās OECD valstīs ir pieaudzis no 37 % no IKP 1980. gadā līdz 76 % no IKP 2021. gadā. Turklāt tas ir būtiski audzis nesenās Covid-19 krīzes laikā. Otrkārt, sākot ar 2021. gada vidu, inflācija eirozonas valstīs ir strauji kāpusi, turklāt tādā tempā, kas rietumvalstīs nav pieredzēts kopš 1970.–1980. gada. Šis kāpums sekoja ilgam periodam, kad eirozonas inflācija bija ļoti zema, nesasniedzot centrālās bankas 2 % mērķa līmeni. Tas rada jautājumu, vai augstāka inflācija uzlabo fiskālo ilgtspēju vai, pretēji, to pasliktina. Inflācijas ietekme uz fiskālās ilgtspējas rādītājiem joprojām nav pietiekami izpētīta. Šis pētījums aizpilda šo plaisu ekonomikas literatūrā un analizē sakarību starp inflāciju un fiskālo ilgtspēju.

Ekonomikas literatūrā nepastāv vispārpieņemts fiskālās ilgtspējas rādītājs. Šajā pētījumā, līdzīgi kā daudzos citos darbos, tiek izmantota Heninga Bona fiskālās ilgtspējas definīcija, kas raksturo fiskālo ilgtspēju kā tādu valdības reakciju, kad, sekojot valdības parāda attiecības pret IKP pieaugumam, tā uzlabo budžeta primārās bilances attiecību pret IKP. Teorētiski šo valdības fiskālo reakciju inflācija var ietekmēt dažādi. No vienas puses, ja nākotnē ir gaidāma augstāka inflācija, tas automātiski paaugstina gaidāmo IKP nominālajā izteiksmē, tāpēc valdības parāda attiecība pret IKP kļūs zemāka. Paredzot valdības parāda attiecības samazināšanos, valdība var izmantot šo radušos fiskālo telpu, lai palielinātu izdevumus un samazinātu nodokļu likmes, tādējādi vājinot primārās bilances reakciju uz uzkrātā valdības parāda līmeni. No otras puses, valdība var izmantot augstāku inflāciju kā iespēju uzlabot primāro bilanci. Tas varētu ietvert, piemēram, atturēšanos no atsevišķu izdevumu indeksācijas ar inflācijas līmeni, tādējādi samazinot izdevumus reālajā izteiksmē. Īstenojoties pirmajam scenārijam, primārās bilances reakcija uz uzkrātā valsts parāda līmeni sarūk, savukārt otrajā gadījumā Heninga Bona ieviestajam fiskālās ilgtspējas rādītājam vajadzētu uzlaboties.

Šis pētījums veikts, izmantojot attīstīto OECD valstu izlasi, kā arī atsevišķu eirozonas valstu grupu laikposmā no 1981. līdz 2021. gadam. Pētījumā izmantota divu soļu pieeja, kas līdz šim jau tikusi aprobēta citos darbos. Vispirms katrai izlasē iekļautajai valstij novērtēta Bona fiskālās reakcijas funkcija ar laikā mainīgiem fiskālās reakcijas koeficientiem. Šādi katrai valstij un katram gadam novērtētais fiskālās reakcijas koeficients, kas saista primāro bilanci ar uzkrāto parāda attiecību pret IKP, izmantots kā fiskālās ilgtspējas rādītājs. Nākamajā solī novērtēta dažādu inflācijas rādītāju, proti, kopējās inflācijas līmeņa, pamatinflācijas, enerģijas inflācijas un pārtikas inflācijas, ietekme uz iepriekš novērtēto fiskālās reakcijas koeficientu. Šim nolūkam izmantota paneļa datu regresijas metode.

Pētījuma rezultāti liecina, ka
1) fiskālās ilgtspējas rādītājs mēdz būtiski atšķirties starp dažādām valstīm, kā arī ir mainīgs laika gaitā,
2) fiskālā ilgtspēja pasliktinās tautsaimniecības lejupslīdes periodos,
3) augstāki inflācijas rādītāji veicina fiskālās ilgtspējas uzlabošanos,
4) pamatinflācijai ir vislielākā pozitīvā ietekme uz fiskālo ilgtspēju, t. i., inflācijas pozitīvo ietekmi uz fiskālo ilgtspēju, iespējams, nosaka pieprasījuma faktori.

Iegūtie rezultāti norāda, ka inflācijas kāpums (protams, ņemot vērā vairākas negatīvas sekas) varētu palīdzēt mazināt fiskālās ilgtspējas problēmas. Iespējams, tas ir tāpēc, ka valdībām ir vieglāk koriģēt atsevišķu ieņēmumu un izdevumu posteņu reālo vērtību, izlemjot, vai un par cik koriģēt to vērtību nominālajā izteiksmē. Vienlaikus rezultāti norāda uz dažādu inflācijas rādītāju atšķirīgu ietekmi, proti, tikai pieprasījuma šoka izraisītā inflācija uzlabo fiskālās reakcijas pastiprināšanos, savukārt enerģijas cenu šoka izraisītā inflācija nav saistīta ar fiskālās ilgtspējas uzlabošanos.

JEL kodi: C23, E31, E62, H50, H62.

Konstantīns Beņkovskis, Dzintars Jaunzems, Oļegs Matvejevs

Pilns pētījuma teksts pieejams tikai angļu valodā

Lai analizētu zaļās transformācijas ietekmi uz tautsaimniecību un labklājību, ir svarīgi reālistiski modelēt pārmaiņas enerģētikas nozarē un uzņēmumu pāreju uz tīrākiem enerģijas avotiem ražošanas procesu nodrošināšanai. Vissīkāk detalizētajai ekonomikas modelēšanai nozaru un produktu līmenī, saglabājot līdzsvaru visos tirgos, izmanto vispārējā līdzsvara aprēķina (Computable General Equilibrium; CGE) modeļus. Diemžēl tradicionālajos CGE modeļos tiek vai nu pieņemta proporcionāla energoresursu izmantošana neatkarībā no to cenas, kas ir nereālistiski, jo paredz, ka enerģētikā nenotiek nekādas tehnoloģiskās pārmaiņas, vai arī tie balstās uz ražošanas ligzdstruktūru ar lielu skaitu parametru, kuru izvēle būtiski ietekmē rezultātus.

Šā pētījuma ietvaros tika izstrādāta jauna pieeja enerģētikas sektora modelēšanai un uzņēmumu izmantoto energoresursu jeb enerģijas produktu savstarpējai aizstāšanai. Mūsu piedāvātās energoresursu aizstāšanas struktūras pamatā ir enerģijas procesi, kas tiek definēti pēc energoresursu izmantošanas nolūka. Uzņēmumi var aizstāt energoresursus tikai šo procesu ietvaros. Šai metodei ir vairākas priekšrocības: 1) tā ļauj detalizētāk modelēt, kādus enerģijas avotus un produktus katras nozares uzņēmumi izvēlas, kā šī izvēle mainās ekonomisku satricinājumu un nodokļu politikas rezultātā, un kā šī mainīgā izvēle tālāk ietekmē ražošanu un cenas citās nozarēs, kā arī mājsaimniecības,
2) tā paredz mazāku parametru skaitu, kas palīdz vienkāršot modeli, nesamazinot tā detalizācijas līmeni, un
3) tā ļauj daudz reālistiskāk modelēt zaļo transformāciju, jo energoresursu aizstāšana modelī ir stipri pietuvināta tam, kā realitātē uzņēmumi nolemj samazināt viena energoresursa izmantoto daudzumu cita energoresursa labā.

Mēs esam izmantojuši izstrādāto pieeju, saskaņā ar to pārveidojot Latvijas vispārējā līdzsvara aprēķina modeli. Tā kā šis modelis ir plaši izmantojams ekonomikas scenāriju analīzē, esam ieviesuši arī citus noderīgus pilnveidojumus: esam uzlabojuši enerģētikas sektora detalizāciju un uzņēmumiem pieejamo energoresursu skaitu un iestrādājuši siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisiju uzskaites sistēmu visām ražošanas nozarēm Latvijā. Balstoties uz šo sistēmu, esam nodalījuši ar SEG emisijām saistītos nodokļus, lai būtu iespējams simulēt klimata politiku, kas paredz ražošanas pārveidošanu par videi draudzīgāku, paaugstinot oglekļa cenu, t. i., apliekot SEG emisijas ar nodokli proporcionāli to daudzumam un šādā veidā mudinot uzņēmumus samazināt to emisijas.

Ar pilnveidoto modeli tika analizēts, kāda ekonomiskā ietekme būtu nodokļu politikai, kas nodrošinātu, lai līdz 2030. gadam Latvija sasniegtu Eiropas Zaļā kursa iestrādātos mērķus SEG emisiju samazināšanai tikai ar nodokļu paaugstināšanu emisijām, neuzlabojot energoefektivitāti un necerot uz ātru pāreju uz tādām pašlaik neizmantotām zaļajām tehnoloģijām kā zaļais tērauds, rūpnieciskie siltumsūkņi u. tml. Ja pieaugušos nodokļu ieņēmumus neiztērētu, tad ekonomiskā aktivitāte pēc trim gadiem, kuru laikā oglekļa cena paaugstinātos, būtu par 2 % zemāka nekā bāzes scenārijā bez SEG emisiju samazināšanas, savukārt valsts budžeta bilance uzlabotos par 2.6 % no IKP. Tomēr, ja augstākus nodokļa ieņēmumus kompensētu ar lielākiem valsts izdevumiem, ekonomiskās aktivitātes kritums pēc trim gadiem būtu tikai 0.3 % vai pat mazāk (varētu būt pat nedaudz augstāka ekonomiskā izaugsme nekā bāzes scenārijā) atkarībā no tā, kādā veidā valdība nolemtu izmantot papildu finanses: atbalstītu trūcīgākās mājsaimniecības, uzņēmumus, samazinātu nodokļus, subsidētu zaļās inovācijas vai citādi.

JEL kodi: C68, Q58, Q48, Q54, Q41

Patrick Gruening, Zeynep Kantur

Pilns pētījuma teksts pieejams tikai angļu valodā

Visefektīvākais veids klimata pārmaiņu apkarošanai ir ražošanas procesu dekarbonizācija. Tomēr dekarbonizācija nav bez ekonomiska rakstura blaknēm. Viena no tām ir uzņēmumu aktīvu produktīvās kapacitātes krišanās, kas ietekmē ne tikai nozares ar augstu izmešu apjomu, bet arī – caur tirdzniecības saitēm – pārējās nozarēs. Šajā pētījumā izstrādāts daudznozaru neokeinsiskais modelis ar diviem fiziskā kapitāla veidiem (brūnais un zaļais) un ielaides un izlaides saiknēm starp nozarēm, lai pētītu kapitāla produktīvās kapacitātes krišanās ekonomisko ietekmi. Pētījumā ilustrēts, kā dažādi politikas instrumenti, t. sk. oglekļa nodoklis, t. s. brūno investīciju nodoklis u. c., kas palīdz samazināt izmešu apjomu, ietekmē kapitāla produktīvo kapacitāti un ekonomisko aktivitāti kopumā.

JEL kodi: E22, E32, E52, E61, L14

Andrejs Zlobins

Pilns pētījuma teksts pieejams tikai angļu valodā

Eirosistēmas centrālās bankas, tostarp Latvijas Banka, pēdējās desmitgades laikā ir īstenojušas liela apjoma aktīvu pirkumus jeb kvantitatīvo stimulēšanu (quantitative easing), lai eiro zonā novērstu deflācijas draudus un stimulētu ekonomisko aktivitāti. Tradicionāli par galveno centrālās bankas aktīvu pirkumu transmisijas mehānismu tiek uzskatīts portfeļa pārstrukturēšanas kanāls, pa kuru tiek samazinātas ilgtermiņa procentu likmes. Tādējādi centrālā banka nodrošina papildus monetārās politikas atbalstu laikā, kad īstermiņa procentu likmes atrodas pie efektīvās zemākās robežas (effective lower bound) un tradicionālie monetārās politikas instrumenti kļūst mazāk efektīvi.

Aktīvu pirkumi samazina ilgtermiņa jeb valdības vērtspapīru ienesīguma likmes pa portfeļa pārstrukturēšanas kanālu vairāku efektu ietekmē. Pirmkārt, centrālās bankas aktīvu pirkumi tiešā veidā ietekmē pieprasījuma un piedāvājuma līdzsvaru valsts obligāciju tirgos, samazinot to ienesīgumu segmentos, kuri tieši pakļauti aktīvu pirkumu programmām. Otrkārt, kvantitatīvā stimulēšana samazina durācijas risku, liekot investoriem pārstrukturēt savus portfeļus, lai saglabātu vēlamo atdeves līmeni, tādējādi samazinot obligāciju ienesīgumu arī segmentos, kuros centrālā banka neveic aktīvu iegādes. Savukārt ilgtermiņa likmju samazinājums atspoguļojas aizņemšanās nosacījumu mīkstināšanā mājsaimniecībām un uzņēmumiem, jo šīs likmes tiek izmantotas kredītu cenošanā.

Esošie pētījumi ekonomiskajā literatūrā sniedz daudz liecību, ka kvantitatīvā stimulēšana eiro zonā ir spējusi ievērojami samazināt valdību aizņemšanās izmaksas, kā arī banku aizdevumu likmes, tādējādi stimulējot kreditēšanu. Taču šie pētījumi pamatā ir fokusējušies uz aktīvu pirkumu ietekmi eiro zonā kopumā vai lielākajās dalībvalstīs, līdz ar to kvantitatīvās stimulēšanas ietekme mazākās dalībvalstīs, kā Latvija, ir neskaidra. Tādēļ šajā pētījumā empīriski pētīta aktīvu pirkumu transmisija uz Latvijas tautsaimniecību. Šim nolūkam izmantots modeļu kopums – divu bloku strukturāla vektoru autoregresija un paneļa strukturāla vektoru autoregresija – lai gūtu liecības gan no makroekonomiskiem, gan banku līmeņa datiem.

Pētījumā secināts, ka kvantitatīvās stimulēšanas programmu īstenošanas laikā portfeļa pārstrukturēšanas kanāls ir bijis aktīvs Latvijā, samazinot valdības aizņemšanās izmaksas, kā arī veicinot ekonomisko aktivitāti un cenu spiediena veidošanos zemās inflācijas periodā. Iegūtie rezultāti liecina, ka Latvijas obligāciju ienesīguma likmju samazināšanos galvenokārt noteica tiešā ietekme no centrālās bankas aktīvu iegādēm, kā arī ārvalstu investoru portfeļu pārstrukturēšana.

Taču pētījumā arī dokumentētas ievērojamas atšķirības kvantitatīvās stimulēšanas transmisijas mehānismā Latvijā, salīdzinot ar eiro zonu kopumā. Proti, Latvijā novērojama vāja kvantitatīvās stimulēšanas pārnese uz uzņēmumu un mājsaimniecību aizņemšanās nosacījumiem ierobežotas banku sektora reakcijas dēļ. Pētījumā rezultāti liecina, ka pat tās bankas, kuras piedalījās aktīvu pirkumu programmās un to ietvaros centrālai bankai pārdeva vērtspapīrus, pamatā iegūtos līdzekļus ieguldīja citu vērtspapīru iegādē nevis novirzīja jaunu kredītu izsniegšanai.

Šādu iznākumu veicināja vairāku faktoru kopums. Pirmkārt, kvantitatīvā stimulēšana tika lietota tandēmā ar negatīvu procentu likmju politiku, kas attur komercbankas turēt lielus likviditātes pārpalikumus centrālajā bankā un motivē tos pēc iespējas ātrāk pārvērst vērtspapīru turējumos. Otrkārt, banku darbību regulējošais mehānisms Bāzele III motivē bankas veidot vērtspapīru uzkrājumus, jo tos iespējams lietot kā nodrošinājumu. Tomēr šie apstākļi ir bijuši saistoši arī eiro zonas komercbankām un tās ir spējušas pārnest kvantitatīvās stimulēšanas radīto impulsu uz zemākām aizņemšanās izmaksām gan mājsaimniecībām, gan uzņēmumiem. Ekonomiskajā literatūrā par eiro zonas banku reakciju uz centrālās banku aktīvu iegādēm ir secināts, ka zemo procentu likmju periods stimulēja komercbankas uzņemties papildus riskus, lai nodrošinātu vēlamo atdeves līmeni. Turpretī Latvijas komercbankām zemo procentu likmju neradīja tādus izaicinājumus, jo ierobežotas konkurences apstākļos tās spēja izsniegt kredītus ar būtiski augstākām likmēm kā citu eiro zonas valstu komercbankas, tādējādi ierobežojot vajadzību uzņemties lielāku risku, izsniedzot aizdevumus uzņēmumiem un mājsaimniecībām.

Kopumā pētījumā iegūtās liecības rāda, ka Eirosistēmas aktīvu pirkumu transmisija uz Latvijas tautsaimniecību ir notikusi pa portfeļa pārstrukturēšanas kanālu, samazinot valdības aizņemšanās izmaksas un veicinot ekonomisko aktivitāti. Turpretī tālāka pārnese uz uzņēmumu un mājsaimniecību kreditēšanu un aizņemšanās izmaksām ir bijusi vāja, ierobežotas komercbanku aktīvu struktūras izmaiņu dēļ. Tādējādi pētījuma rezultāti liecina, ka augsta banku sektora koncentrācija būtiski vājina monetārās politikas transmisiju uz privātā sektora finansēšanas nosacījumiem.

JEL Codes: C54, E50, E52, E58

Karsten Staehr, Oļegs Tkačevs, Katri Urke

Pilns pētījuma teksts pieejams tikai angļu valodā

Fiskālās ilgtspējas jautājums eiro zonas valstīs ir ļoti aktuāls, ņemot vērā uzkrātos valdības parāda līmeņus. Liels budžeta deficīts un augstais valdības parāds var apdraudēt finanšu un tautsaimniecības attīstības stabilitāti. Tāpēc ir ļoti svarīgi identificēt faktorus, kas ietekmē budžeta bilanci, budžeta ieņēmumus un izdevumus. Viens no šādiem faktoriem varētu būt inflācija, kuras ietekmei uz fiskālajiem rādītājiem empīriskajā literatūrā līdz šim nav bijusi pievērsta pietiekami liela uzmanība. Kopš eiro ieviešanas brīža inflācijas līmenis dažādās eiro zonas valstīs ir bijis mainīgs, un, lai gan eiro zonas vidēja termiņa inflācijas mērķis ir 2 % gadā, inflācijas līmenis dažkārt ir pārsniedzis šo mērķi vai nokrities zem tā. Atsevišķos gadījumos tas pat ir bijis negatīvs.

Šajā darbā tiek pētīta inflācijas ietekme uz budžeta rādītājiem, izmantojot 12 eiro zonas valstu gada datus no 1999. gada līdz 2021. gadam. Pētījuma rezultātā tiek konstatēts, ka inflācijas līmeņa paaugstinājums par 1 procentu punktu veicina budžeta primārās bilances uzlabošanos aptuveni par 0.7 procentu punktiem. Inflācija uzlabo primāro bilanci, gan paaugstinot budžeta ieņēmumu, gan samazinot izdevumu attiecību pret IKP. Augstāka inflācija sekmē tiešo un netiešo nodokļu attiecības pret IKP pieaugumu, taču tai nav jūtamas ietekmes uz sociālās apdrošināšanas iemaksām. Attiecībā uz izdevumiem augstāks inflācijas līmenis ir saistīts ar kārtējo izdevumu īpatsvara IKP samazināšanos, taču tam nav negatīvas ietekmes uz kapitālajiem izdevumiem.

Pētījumā tiek parādīts, ka šis efekts rodas tāpēc, ka faktiskā inflācija atšķiras no tās paredzamā līmeņa, kas tiek izmantots budžeta plānošanā un izpildē. Pētījumā tiek izmantoti divi alternatīvi inflācijas pārsteiguma rādītāji – inflācijas pārmaiņas attiecībā pret iepriekšējo gadu un starpība starp faktisko inflāciju un Eiropas Komisijas publicēto inflācijas prognozi. Inflācijas pārsteiguma novērtētās ietekmes lielums ir salīdzināms ar pašu inflācijas ietekmi. Tas nozīmē, ka augstāka inflācija uzlabo fiskālos rādītājus, ja fiskālās politikas veidotajiem tā ir negaidīta.

Jāuzsver, ka šajā pētījumā konstatētā inflācijas pozitīvā ietekme uz budžeta primāro bilanci un tās komponentiem ir īstermiņa ietekme, kas pamatā rodas viena gada laikā. Pētījumā netiek analizēta inflācijas otrās kārtas vai ilgtermiņa ietekme uz fiskālajiem rādītājiem.

Šā pētījuma rezultāti jāņem vērā fiskālās politikas virziena noteikšanā un valsts budžeta izpildes un izvērtēšanas procesā. Negaidīti augsta inflācija var uzlabot fiskālo bilanci, tādējādi zināmā mērā maskējot fiskālās politikas virzienu. Savukārt negaidīti zema inflācija var izraisīt fiskālās bilances pasliktināšanos.

JEL Codes: H6, H62, H68, E31

Konstantīns Beņkovskis, Oļegs Tkačevs un Kārlis Vilerts

Pilns pētījuma teksts pieejams tikai angļu valodā

Covid-19 pandēmijas laikā vairākums ekonomiski attīstīto valstu sniedza būtisku atbalstu uzņēmumiem un mājsaimniecībām ekonomisko grūtību pārvarēšanai. Īpaši populāra atbalsta forma bija instrumenti, kas paredzēti darbvietu pasargāšanai – dīkstāves pabalsti, algu subsīdijas u. c. Tikai divus mēnešus pēc pandēmijas sākuma šādi instrumenti bija ieviesti gandrīz visās OECD dalībvalstīs, pasargājot miljoniem darbvietu. Arī Latvija nebija izņēmums – jau 2020. gada pavasarī tika ieviesti dīkstāves pabalsti ar mērķi palīdzēt uzņēmumiem pārvarēt īstermiņa grūtības, iztiekot bez darbinieku atlaišanas.

Neraugoties uz atbalsta instrumentu plašo izmantošanu pandēmijas laikā, to ietekme uz nodarbinātību joprojām ir pētīta samērā maz. Līdz šim veiktajos pētījumos uzmanība galvenokārt pievērsta pandēmijas laikā īstenotā fiskālā stimula vispārējās makroekonomiskās ietekmes, nevis individuālu instrumentu izvērtēšanai.

Izmantojot Latvijas uzņēmumu datus, šajā pētījumā analizēta tieši dīkstāves pabalstu ietekme uz nodarbinātību Latvijā, savstarpēji salīdzinot līdzīgus uzņēmumus, kuri saņēma un kuri nesaņēma dīkstāves pabalstus.

Pētījuma rezultāti ļauj izdarīt vairākus secinājumus. Nodarbinātība uzņēmumos, kuri saņēma dīkstāves pabalstus, bija krietni noturīgāka nekā ļoti līdzīgos uzņēmumos, kuri pabalstu nesaņēma. Turklāt dīkstāves pabalstu pozitīvā ietekme ir jūtama vēl vairākus mēnešus pēc pabalstu saņemšanas. Uzņēmumiem, kuri saņēma dīkstāves pabalstus, ir arī aptuveni par 10 % mazāka varbūtība kļūt ekonomiski neaktīviem – pārtraukt darbību – nekā citādi līdzīgiem uzņēmumiem, kuri pabalstu nesaņēma. Pētījuma rezultāti arī liecina, ka dīkstāves pabalstu pozitīvā ietekme visvairāk bija jūtama nozarēs, kuras pandēmijas skāra mazāk, proti, nozarēs ar zemu kontaktintensitāti. Kopumā rezultāti ir nemainīgi, novērtēšanā izmantojot dažādas metodes un kalibrācijas parametrus.

JEL Codes: E24, H12, J62, J68

Konstantīns Beņkovskis, Oļegs Matvejevs

Pilns pētījuma teksts pieejams tikai angļu valodā

Šajā pētījumā aprakstīta Latvijas vispārējā līdzsvara aprēķina modeļa (Computable General Equilibrium, CGE) jaunākā versija, kas sniedz iespējas modelēt dažādus patēriņa, ražošanas, eksporta, importa, nodokļu ieņēmumu u.c. pārmaiņu scenārijus Latvijas tautsaimniecībā nozaru un produktu griezumā.

Jaunajai modeļa versijai ir virkne priekšrocību salīdzinot ar iepriekšējo (kas ir detalizēti aprakstīta šeit):

• Pirmkārt, tā ir balstīta uz jaunākajām piedāvājuma-izlietojuma tabulām, kā arī ietver plašāku nozaru un produktu klāstu.
• Otrkārt, ir būtiski uzlabota darba tirgus modelēšanas pieeja, ņemot vērā pārmaiņas Latvijas demogrāfiskajos procesos. Tāpat ir ieviesti reālistiskāki ierobežojumi darbinieku pārejai starp dažādām nozarēm, kā arī darba ņēmēji ir sadalīti trīs prasmju līmeņa kategorijās.
• Treškārt, modeļa jaunajā versijā ir uzlabota patēriņa modelēšanas pieeja. Tā balstās uz Klein-Rubin patēriņa funkciju, kas ietver atšķirīgas ienākuma elastības produktu starpā. Tādējādi iespējams modelēt patēriņa groza pārmaiņas, mainoties Latvijas iedzīvotāju rīcībā esošajiem ienākumiem. Turklāt patēriņš tiek modelēts katrai ienākumu kvintilei atsevišķi, kas palīdz analizēt ienākumu nevienlīdzības pārmaiņas un to ietekmi uz Latvijas tautsaimniecību.

Papildus CGE modeļa pilnveidojumiem šajā pētījumā tiek īsi aprakstīta saikne starp CGE un EUROMOD modeļiem (detalizētāk CGE un EUROMOD apvienošanu šeit).

Pētījuma noslēdzošajā daļā tiek sniegts ilustratīvs piemērs scenāriju analīzes iespējām, ko paver jaunizveidotā modeļu sistēma. Proti, pētījumā tiek detalizēti analizēta iedzīvotāju ienākumu nodokļa progresīvās likmes ieviešana 2018. gadā, kad vienotas 23% likmes vietā tika ieviestas 3 dažādas likmes un mainīta neapliekamā minimuma piemērošanas kārtība.

CGE-EUROMOD modeļu sistēma ir viens no apjomīgākajiem Latvijas Bankas izstrādātajiem makroekonomiskajiem modeļiem, kas tiek plaši izmantots Latvijas tautsaimniecības norišu analīzē.

JEL kodi: D58, C68, H2, H6, D9

Konstantīns Beņkovskis, Ludmila Fadejeva, Anna Pluta, Anna Zasova

Pilns pētījuma teksts pieejams tikai angļu valodā

Pētījuma kopsavilkums

Latvijas vispārējā līdzsvara aprēķina (CGE) modelis ir vērtīgs instruments ekonomikas politikas pārmaiņu vai citu tautsaimniecību skarošu šoku analīzei nozaru dalījumā. Vienlaikus tas nesniedz ieskatu, kā pārmaiņas ietekmē atsevišķas sabiedrības grupas un individuālas mājsaimniecības. Tam piemērots ir cits modelis – Latvijas nodokļu un pabalstu mikrosimulācijas modelis (EUROMOD), kas ietver dažādus nodokļus un pabalstus un ļauj aprēķināt politikas intervenču tiešo (pirmās kārtas) ietekmi individuālā līmenī. Tomēr tas ir statisks modelis, kas nesniedz ieskatu par politikas pārmaiņu netiešo (otrās un tālāku kārtu) ietekmi uz tautsaimniecību.

Šo divu modeļu sasaiste apvienotajā CGE-EUROMOD modelī ļauj izmantot abu modeļu priekšrocības un paver jaunas analīzes iespējas, piemēram:

• detalizēti izpētīt ienākumu sadalījuma efektus no šokiem, kas skar atsevišķas nozares vai tautsaimniecību kopumā;
• analizēt nodokļu un pabalstu pārmaiņas dinamiskā vidē, tādējādi sniedzot ieskatu ne tikai par pārmaiņu tiešo, bet arī netiešo ietekmi;
• analizēt ēnu ekonomikas dinamiku, modelējot izvairīšanos no darbaspēka nodokļu nomaksas.

CGE un EUROMOD modeļi ir sasaistīti ar iteratīvu pieeju. Informācija no EUROMOD uz CGE tiek nodota, izmantojot procentuālās pārmaiņas trijos rādītājos: mājsaimniecību rīcībā esošajos ienākumos dalījumā pa ienākumu kvintilēm, darbaspēka nodokļu ieņēmumos un budžeta izdevumos pabalstiem. Saite no CGE uz EUROMOD tiek īstenota pa diviem kanāliem. Pirmais kanāls pārnes procentuālās pārmaiņas darba tirgus līdzdalības rādītājā un nodarbinātībā dalījumā pa nozarēm un nodarbināto prasmju kategorijām. Otrais kanāls darbojas caur procentuālām pārmaiņām bruto algās dalījumā pa nozarēm un nodarbināto prasmēm, kā arī cenu pārmaiņām un "ēnu algu" īpatsvara pārmaiņām.

Apvienotā modeļa iespējas analizēt efektus makrolīmenī un mikrolīmenī tiek demonstrētas ar triju scenāriju starpniecību. Pirmais atspoguļo satricinājumu finanšu pakalpojumu nozarē, kas kalibrēts atbilstoši lielas Latvijas bankas (ABLV) slēgšanai 2018. gada februārī. Otrais atspoguļo būtiskas pārmaiņas ģimenes valsts pabalstā, kas stājās spēkā 2022. gada janvārī. Trešais novērtē minimālās algas paaugstināšanas ietekmi uz Latvijas tautsaimniecību.

JEL kodi: C68, D58, D90, J46