Vai mēs atceramies tos laikus, kad, maksājot ar norēķinu karti, mums bija jāpievērš uzmanība uzlīmēm uz veikala ieejas loga – vai šis veikals pieņems manu "Maestro", "Visa", "MasterCard" vai kāda cita izdevēja karti? Šķita, ka šāda problēma ar laiku kļūs neaktuāla, tomēr tā diemžēl nebūt nav.
Pēdējā laikā arvien vairāk ir iespējams novērot, ka pasaules mēroga pasākumi slēdz ekskluzīvus sadarbības līgumus, kas norēķinus ļauj veikt tikai ar vienu maksājuma karšu shēmu. Pēdējo mēnešu laikā divi no šiem lielajiem pasākumiem ir notikuši arī Eiropas Savienībā, kas aktualizē diskusiju par to, ka neeksistē eirozonā viens universāls maksāšanas instruments, kas strādā visās valstīs.
Parīzes Olimpisko spēļu gadījumā viens no ģenerālsponsoriem – "Visa" – bija panācis to, ka elektroniskos maksājumus iespējams veikt tikai ar šīs kompānijas izdotajām norēķinu kartēm, kamēr UEFA Čempionu līgas organizatori ir parakstījuši ekskluzīvu sadarbības līgumu nākamajiem 3 gadiem ar "MasterCard".
Ko tas nozīmē šī brīža realitātē? Vienā no minētajiem lielajiem sporta notikumiem nedarbotos ¾ no cilvēkiem izdotajām maksājumu kartēm, bet otrā – ¼. Pasākumu rīkotāji daļēji atrisināja šo problēmu, piedāvājot apmeklētājiem iegādāties šī sponsora priekšapmaksas maksājumu kartes (visbiežāk, pāris reizes lietojama maksājumu karte, kurai ir noteikta summa, par kuru lietotājs ir šo karti iegādājies), bet tādējādi tiek radīta vēl viena problēma – lieki plastmasas atkritumi.
Teorijā šāda veida darījumi paver jaunu perspektīvu maksājumu lomai un to pieejamībai visā Eiropā, jo īpaši kontekstā ar lielajiem spēlētājiem. Iepriekšminētie gadījumi bija sastopami atsevišķos globāla mēroga pasākumos, kurus apmeklēja cilvēki no visas pasaules, bet arvien biežāk arī iepērkoties internetā, t.sk. Eiropā, varam redzēt, ka tirgotāji izvēlas un dod priekšroku noteiktiem maksāšanas veidiem. Ja agrāk valdīja priekšstats, ka vairāki maksāšanas veidi nodrošinās pārdevējam lielāku pievienoto vērtību (lielāka iespēja, ka pircējam būs pieejams kāds no tiem), tad šobrīd liela daļa pārdevēju pievērš uzmanību izmaksām, un to optimizēšanas nolūkā piedāvā lētāko/-os instrumentus. Tas palielina risku, ka kāds pircējs nevarēs iegādāties sev vēlamo preci e-komercijā, jo pārdevējs neatbalstīs pircēja vēlamo metodi, vai arī sastapsies ar papildu izmaksām.
Ātrs un vienkāršs risinājums maksājumu karšu shēmu sadrumstalotības problēmai neeksistē, kas saistīts ar to, ka likumīga maksāšanas līdzekļa statuss likumos (t.s. Legal tender) ir attiecināms tikai uz skaidro naudu. Likumīga maksāšanas līdzekļa statuss paredz to, ka ar regulas vai likuma palīdzību tiek noteikti maksāšanas veidi, kas tirgotājam būtu jāpieņem obligāti. Tas, protams, neaizliedz pārdevējam nodrošināt vēl kādu citu papildu norēķinu veidu.
Elektroniskos maksājumus sabiedrībai pašlaik nodrošina tikai privātie pakalpojumu sniedzēji, un likumīga maksāšanas līdzekļa statusa piemērošana kādam no tiem nozīmētu monopolstāvokļa ieviešanu, kas nebūtu vēlams. Eirosistēma (Eiropas Centrālā banka un eirozonas nacionālās centrālās bankas) strādā pie risinājuma – digitālā eiro, kas būtu ekvivalents skaidrajai naudai un tam tiktu piemērots līdzvērtīgs likumīga maksāšanas līdzekļa statuss. Digitālais eiro būtu publiskā nauda, alternatīva pašreizējiem privātajiem risinājumiem, kas sniegtu iespējas veikt norēķinus elektroniski visā eirozonā.
Nosakot likumīga maksāšanas līdzekļa statusu digitālajam eiro, paralēli citiem maksāšanas līdzekļiem tirgotājiem un pakalpojumu sniedzējiem būtu jānodrošina maksājumu pieņemšana gan skaidrajā naudā, gan ar digitālo eiro. Nav izslēgti atsevišķi izņēmumi, kas tiktu noteikti attiecīgā regulā, kura pašlaik ir izstrādes posmā.
Digitālā eiro regula pati par sevi ir liels izaicinājums Eiropas politikas veidotājiem, jo aptver plašu ap maksājumu politiku saistītu spektru, tāpēc darbs pie tās ir sarežģīts un arī laikietilpīgs. Tiek plānots, ka kopā ar digitālā eiro regulu būs jāgroza virkne pakārtotu tiesību aktu, lai ļautu digitālajam eiro darboties tā, kā to paredzējuši Eiropas politikas lēmēji.