Studēts būvinženieris Ziemelis: caur LU, Ķegumu un Latvijas Banku - Staļina Sibīrijas “kūrortos”

Edmunds Ziemelis (07.11.1880.–28.06.1970.) bija Latvijas Bankas padomes priekšsēdētāja vietnieks (30.03.1933.–15.07.1940.). Viņš bija aktīvs sabiedriskais darbinieks: Latvijas tehnisko biedrību savienības priekšsēdētājs (1932–1936), Daugavas izbūves padomes loceklis (1932–1934), Nacionālās celtniecības komitejas padomes (1936–1938) un Nacionālās celtniecības komitejas (1939–1940) loceklis, Latvijas Profesiju kameras pilnvarnieks (1938–1939) un priekšsēdētājs (1939–1940), arī žurnāla "Ekonomists" tehniskās nodaļas redaktors (1937–1940). Par savu veikumu viņš saņēma vairākus augstus apbalvojumus: Triju Zvaigžņu ordeni (II šķira), Francijas Goda Leģiona ordeni (II šķira), Zviedrijas Ziemeļzvaigznes ordeni (I šķira) un Lietuvas Ģedimina ordeni (I šķira).

Latvijas Bankas padomes priekšsēdētāja vietnieks (1933–1940) Edmunds Ziemelis. LNA LVVA, 2996. f., 21. apr., 12132. l., 1. lp.

Edmunds Ziemelis dzimis 1880. gada 7. novembrī Bauskā galdniekmeistara Krišjāņa Ziemeļa un viņa dzīvesbiedres Lības ģimenē. Viņš mācījās Bauskas pilsētas skolā, Jelgavas reālskolā un Rīgas Politehniskā institūta Inženierzinātņu nodaļā (1900–1907), kuru pabeidza ar būvinženiera grādu. 1907.–1908. gadā viņš bija Rīgas Politehniskā institūta profesora Arnolda Jenša privātasistents, projektēja dažādas inženierbūves un veica zinātnisko izpēti. 1908. gadā Ziemelis vadīja Rīgas tehniķu biedrības biroju, kur nodarbojās ar lauku būvniecības jautājumiem. 1909. gadā Ziemelis ieguva Vitebskas guberņas būvniecības nodaļas jaunākā inženiera amatu, bet 1911. gadā kļuva par guberņas jaunāko arhitektu. 1914.–1915. gadā viņš uzņēmās arī Vitebskas guberņas zemstes ceļu inženiera pienākumus. Vienlaikus Ziemelim bija sava privātprakse būvniecībā, viņš strādāja par matemātikas skolotāju vairākās skolās un piedalījās Vitebskas latviešu kolonijas sabiedriskajā dzīvē. 1. pasaules karš ieviesa korekcijas: no 1915. gada līdz 1918. gadam Ziemelis strādāja Rīgas–Orlas dzelzceļa valdē Vitebskā par inženieri.

1918. gada vasarā viņš atgriezās Latvijā, kur strādāja A. Klaustiņa sieviešu ģimnāzijā Rīgā par vecāko matemātikas skolotāju. Pēc Latvijas valsts proklamēšanas E. Ziemelis strādāja izpostīto ceļu un tiltu atjaunošanas jomā. "Pagaidu valdības uzdevumā Ed. Ziemelis organizējis šoseju, zemesceļu un iekšējo ūdensceļu pārvaldi, uzņemdamies dzelzceļu, ceļu un būvju dienesta priekšnieka pienākumus."[1] 1919. gada jūlijā viņu iecēla par Ceļu un būvju virsvaldes galveno direktoru. Šajā amatā viņš nostrādāja līdz 1921. gada jūnijam. Vienlaikus viņš piedalījās Latvijas Augstskolas organizācijas komisijā, īpaši Inženierzinātņu fakultātes organizēšanā. 1919. gada 10. septembrī E. Ziemelis tika apstiprināts par Latvijas Universitātes mācībspēku, 1920. gada 24. janvārī – par docentu, vēlāk tika ievēlēts par vecāko docentu. Viņš vairākkārt tika ievēlēts par Latvijas Universitātes Inženierzinātņu fakultātes dekānu. E. Ziemelis bija Latvijas izglītības ministrs no 1925. gada 24. decembra līdz 1926. gada 18. decembrim Kārļa Ulmaņa un pēc tam Artura Alberinga Ministru kabinetā, tad no 1928. gada 1. decembra līdz 1931. gada 26. martam – izglītības ministrs Hugo Celmiņa Ministru kabinetā, izpildot dažus mēnešus arī satiksmes ministra pienākumus, un no 1931. gada 27. marta līdz 5. decembrim bija Kārļa Ulmaņa Ministru kabineta izglītības ministrs.

No 1933. gada 30. marta E. Ziemelis kļuva par Latvijas Bankas padomes priekšsēdētāja vietnieku. Avīzei "Jaunākās Ziņas" viņš savu kompetenci skaidroja šādi: "Saimniecības darbalauks man nav svešs. Katrs inženieris jau pa pusei ir saimniecisks cilvēks. Ilgāku laiku esmu gan vadījis izglītības resoru, bet agrāk Krievijā man bija vai vienīgi darīšana ar saimnieciskām lietām un kreditēšanas lietas man stāvēja tuvu. Vitebskā biju kredītsabiedrības padomes priekšsēdētājs. Krievijā vadīju arī rūpniecības iestādes. Man uzliktais jaunais pienākums netraucēs manu darbu augstskolā, jo Latvijas Bankas padomes sēdes notiek tikai divas reizes nedēļā un iekrīt tādā laikā, kad no augstskolas darba esmu brīvs."[2] Te gan jāsaka, ka, Latvijas Bankas padomes locekļu algu aizstājot ar samaksu par dalību sanāksmēs, to skaits palielinājās.

Edmunds Ziemelis. 1925. Fotogrāfs Vilis Rīdzenieks. LNA LVKFFDA, 1. f., 73989N.l.

Gandrīz vienlaikus 1933. gada 27. maijā E. Ziemelis aizstāvēja doktora disertāciju, iegūstot inženierzinātņu doktora grādu, un no 1933. gada 1. novembra viņš tika apstiprināts par Latvijas Universitātes profesoru.

E. Ziemelis bija tehnisko darbu konsultants vairākos lielos būvniecības projektos – sniedza konsultācijas par "The Foundation Company" izstrādāto Daugavas spēka stacijas projektu pie Ķeguma (1933), par Gaujas tilta pāļu pamatiem pie Siguldas (1934), par Lielupes dzelzceļa tilta balstu pārbaudi pie Lielupes stacijas (1937, 1938), par pamatu likšanas veida grozīšanu Finanšu ministrijas jaunceltnes otrai daļai (1938), par pamatu stāvokli Rīgas pilij (1938) u.c.

Padomju okupācija situāciju radikāli mainīja: Ministru kabinets 1940. gada 15. jūlija sēdē E. Ziemeli no 16. jūlija atbrīvoja no Latvijas Bankas padomes priekšsēdētāja vietnieka pienākumiem.[3]

Ziemeļa dzīvesbiedre Nellija Ziemele (1886; dzimusi Kalniņa) bija ārste. Viņu ģimenē auga meita Ilze Anna (1926). 1941. gada 14. jūnijā Latvijas PSR Iekšlietu tautas komisariāta un Valsts drošības tautas komisariāta darbinieki par to, ka "Latvijas buržuāziskās valdības laikā Ziemelis E. ieņēma virkni atbildīgu amatu"[4], arestēja viņa ģimeni kā "sociāli bīstamu elementu" un deportēja no Jelgavas apriņķa Auru pagasta mājām "Ziemeļi" uz Krasnojarskas novadu.

Edmunds Ziemelis ar dzīvesbiedri ārsti Nelliju Ziemeli un meitu Ilzi. Atpūta, 30.12.1938., Nr. 739.

"Līdz šai dienai nav paziņoti"

Edmunds Ziemelis 1945. gada 2. martā rakstīja lūgumu Latvijas PSR Augstākās padomes Prezidija priekšsēdētājam "(..) uzdot attiecīgai iestādei skatīt manu lietu vēl reizi cauri, apžēlot mūs" un atļaut atgriezties "mūsu mazajā, kara izpostītajā dzimtenē uz pastāvīgu dzīvi".[5] Viņš rakstīja, ka tagad – četrus gadus pēc izsūtīšanas – "aizturēšanas un izsūtīšanas iemesli oficiāli man vēl līdz šai dienai nav paziņoti, tāpat arī nekāda izmeklēšana nav izdarīta. Iekšl. TK pārstāvis toreiz man sacīja, ka jaunā dzīves vietā [es] turpināšot to pašu darbu, kādu Rīgā esmu strādājis. No Torņakalna stacijas mūs pa dzelzceļu atveda uz Kanskas pilsētu, Krasnojarskas krajā, kur uz labu laimi izvēlējos Irbejas sovchozu, Irbejas rajonā, par pastāvīgu dzīves vietu. Šeit drīz pēc atbraukšanas iekārtojāmies darbā: es par būvdesmitnieku, sieva par feldšera akušera punkta pārzini un meita strādāja vieglākos lauka darbos un turpināja pārtrauktās mācības, it sevišķi krievu valodu, un 1944. g. nobeidza "ļoti labi" Irbejas rēķinvežu kursus ar "kolchoza rēķinveža" kvalifikāciju."[6] Viņš izklāsta ģimenes tālākās gaitas un skaidro, ka ir vērsies pie Ilanskas rajona speckomandantūras priekšnieka ar lūgumu noskaidrot, vai ir iespējams atgriezties Rīgā, jo pēc Latvijas atbrīvošanas no vācu okupācijas "tagad mēs skaitāmies par spec. pereseļenciem". "Šeit pirmo reizi neoficiāli dabūju zināt, ka esmu šurpu atsūtīts tādēļ, ka priekš apm. 15 gadiem esmu kādu laiku paralēli profesora darbam izpildījis arī Latvijas izglītības ministra pienākumus, un ka atpakaļ varēšot tikt, ja no Maskavas būs attiecīgs rīkojums."[7] Lūgumā E. Ziemelis skaidroja, ka nekad nav vērsies pret strādniecību, bet viņa darbība izglītības jomā un citur bijusi tai par labu. Augstākās padomes Prezidija Lietu pārvalde 1945. gada 2. augustā rakstīja Latvijas PSR Iekšlietu tautas komisariāta 1. speciālās daļas priekšniekam majoram Fiļipovam, vai komisariātam nav iebildumu pret Ziemeļu atgriešanos.

NKVD rajona komandantūras 1946. gada 17. oktobrī izdota izziņa Edmundam Ziemelim, kas derīga lietošanai tikai Kanskas rajonā. LNA LVA, 1987-Rīga-17625, 84. lp.

Latvijas PSR valsts drošības ministra vietnieks pulkvedis Solomatovs tikai 1947. gada 29. aprīlī apstiprināja tā paša gada 18. februāra slēdzienu, ko par administratīvi izsūtītā Edmunda Ziemeļa lūgumu atcelt izsūtījumu viņa ģimeni un dzīvesbiedres māsai Annai Bļodniecei bija uzrakstījis Latvijas PSR Valsts drošības ministrijas Izmeklēšanas nodaļas izmeklētājs leitnants Lagzdiņš. Slēdziens bija īss – atteikt, jo E. Ziemelis bija "augsti stāvošs Latvijas buržuāziskā aparāta ierēdnis".[8] Par šo viedokli pats E. Ziemelis netika informēts. Lūgumus noņemt viņu un ģimeni no specpereseļencu uzskaites viņš rakstīja vairākkārt 1947.–1948. gadā, bet nesekmīgi, un tikai 1956. gada 17. aprīļa iesniegums PSRS Prokuratūrai vainagojās ar panākumiem. 1957. gada 23. martā E. Ziemelis tika informēts, ka Latvijas PSR Prokuratūra konstatējusi, ka jau 1950. gada 12. aprīlī LPSR VDM izbeigusi krimināllietu pret E. Ziemeli nozieguma sastāva trūkuma dēļ.[9]

Edmundu Ziemeli no specnometinājuma atbrīvoja ar 1956. gada 21. februāri. Trimdas laikraksts 1957. gada vasarā saviem lasītājiem vēstīja, ka "Rīgā atgriezies bijušais izglītības ministrs Edmunds Ziemelis, kamēr otrs izglītības ministrs Jūlijs Auškāps miris deportācijā. Ziemeļa kundze Dr. N. Ziemele palikusi Sibīrijā, lai izpelnītu pilnu pensiju. Atgriezusies Rīgā arī bij. Min. prezidenta Ad. Bļodnieka [Latvijas Bankas padomes priekšsēdētāja vietnieks, kura pēctecis no 1933. gada 30. marta bija Edmunds Ziemelis] deportētā kundze Anna Bļodnieka [E. Ziemeļa dzīvesbiedres Nellijas māsa]."[10] Pēc atgriešanās no Sibīrijas viņa ģimene dzīvoja trūkumā Jūrmalā.[11]

Edmunds Ziemelis miris 1970. gada 28. jūnijā un apbedīts Rīgā II Meža kapos. E. Ziemelis un viņa ģimene tika reabilitēti, pamatojoties uz Latvijas PSR Augstākās padomes Prezidija 1989. gada 8. jūnija dekrētu "Par četrdesmitajos un piecdesmitajos gados no Latvijas PSR teritorijas izsūtīto pilsoņu reabilitāciju". Viņa meita Ilze Anna šo vēsti saņēma 1990. gada 11. novembrī.[12]

Bibliogrāfija

Arhīva dokumenti

Latvijas Bankas arhīvs. Edmunda Ziemeļa personiskā lieta; Darbinieku dienesta gaitu reģistra grāmata.
Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīvs, 1987. fonds, Rīga, 17625. lieta.

Literatūra

Iecelts Profesiju kameras pilnvarnieks. Latvijas Kareivis. 27.11.1938.
Kroders P. (red.). Latvijas darbinieku galerija, 1918–1928. Rīga: Grāmatu Draugs, 1929, 84. lpp.
Latvijas Bankas padomes priekšsēdētāja biedrs doc. E. Ziemelis. Jaunākās Ziņas. 31.03.1933.
Latvijas Universitāte 20 gados, 1919–1939. II daļa: Mācības spēku biogrāfijas un bibliogrāfija. Rīga: Latvijas Universitāte, 1939, 132. un 133. lpp.
Ministru kabineta sēde 1940. gada 15. jūlijā. Valdības Vēstnesis. 16.07.1940.
Pēc trīs mirkļiem 100 gadi: Latvijas Universitātes personības bibliotēkai. Edmunds Ziemelis (1880–1970). Pieejams: https://www.3mirkli.lu.lv/edmunds-ziemelis/ [skatīts 30.01.2018.].
Sibīrijā mirušie un dzīvie. Latvija. 20.07.1957.
Treijs, Rihards. Latvijas valsts un tās vīri. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 1998, 211.–213. lpp.
Zigmunde, Alīda. Inženieris Edmunds Ziemelis – valstij un zinātnei. Laikmets un personība: rakstu krājums. Rīga: RaKa, 10. sēj., 2009, 46.–65. lpp.

[1] Iecelts Profesiju kameras pilnvarnieks. Latvijas Kareivis. 27.11.1938.
[2] Latvijas Bankas padomes priekšsēdētāja biedrs doc. E. Ziemelis. Jaunākās Ziņas. 31.03.1933.
[3] Ministru kabineta sēde 1940. gada 15. jūlijā. Valdības Vēstnesis. 16.07.1940.
[4] LNA LVA, 1987. f., Rīga, 17625. l., 1. lp.
[5] Turpat, 7. lp. o. p.
[6] Turpat, 7. lp.
[7] Turpat.
[8] Turpat, 15. lp.
[9] Turpat, 57. lp.
[10] Sibīrijā mirušie un dzīvie. Latvija. 20.07.1957.
[11] Zigmunde, Alīda. Inženieris Edmunds Ziemelis – valstij un zinātnei. Laikmets un personība: rakstu krājums. Rīga: RaKa, 10. sēj., 2009, 63. lpp.
[12] LNA LVA, 1987. f., Rīga, 17625. l., 54. lp.