Bundesbankas padoms deviņdesmitajos modernas centrālās bankas izveidē Latvijā

Latvijas Bankas simtgades gada ieskaņā – 2022. gada janvārī – lūdzām Helmūtu Ritgenu,  bijušo Deutsche Bundesbank Banknošu ģenerāldirektorāta vadītāju, kurš pensionējās 2014. gadā, dalīties atmiņās par iesaisti modernas, neatkarīgas, starptautiski respektējamas centrālās bankas izveidē Latvijā. Helmūtam Ritgenam šajā darbā ir bijusi svarīga loma.

20. gadsimta noslēgumā Latvijas Bankas vēsturiskā pieredze, ko papildināja Vācijas centrālās bankas aktuālie risinājumi un Starptautiskā Valūtas fonda un Starptautiskās Norēķinu bankas atbalsts, noteica vajadzību nodrošināt nacionālās centrālās bankas neatkarību un nacionālo valūtu veidot drošu un stabilu.

Vācijas centrālā banka atsaucās uz lūgumu pēc padoma likuma "Par Latvijas Banku" izstrādē (pieņemts 1991. gadā) un sniedza tehnisku palīdzību centrālās bankas darbības pamatjomās, ko Helmūts Ritgens koordinēja (1992.–1997. gadā), – no konkrētiem monetārās politikas, banku statistikas un uzraudzības jautājumiem līdz atbalstam valsts vērtspapīru tirgus politikas un centrālās bankas grāmatvedības izveidē.

Vēlāk kā Deutsche Bundesbank Maincas reģionālā biroja (Landeszentralbank in Mainz) vadītājs viņš bijis iesaistīts lata skaidrās naudas rezervju glabāšanas procesos un 1990. gadu otrajā pusē kopā ar Maincas komandu Manfrēda Vigasa vadībā konsultējis Latvijas Banku modernas, drošas naudas glabātavas projektēšanā un būvniecībā Rīgā, Pārdaugavā (tā tika nodota ekspluatācijā 2001. gadā). Tā tagad kalpo kā skaidrās naudas loģistikas reģionālais centrs Baltijā, sniedzot ar eiro skaidrās naudas nodrošināšanu saistītus pakalpojumus arī Igaunijas un Lietuvas centrālajām bankām.

Īsa priekšvēsture

"Esmu cilvēks no Deutsche Bundesbank – Vācijas centrālās bankas," stāstu iesāk Helmūts Ritgens. Kurš kuru sameklējis – Latvija Helmūtu Ritgenu vai Ritgens Latviju? Virzība uz ceļu krustošanos, izrādās, bijusi abpusēja un izvērtusies auglīga. Tā balstīta kopējā izpratnē par to, kādai būt sabiedrisku labumu nesošai centrālajai bankai.

Helmūts Ritgens iesākumam piedāvā ekskursu Vācijas apvienošanās (1990. gads) laikā, kas arī Latvijā bija atmodas laiks, un akcentē mūsu tēmai zīmīgu niansi savā biogrāfijā –

"1990. gadā Vācija atkalapvienojās, un mēs Deutsche Bundesbank pamatīgi strādājām, lai ļoti īsā laikā ieviestu Vācijas marku arī bijušajā VDR (Vācijas Demokrātiskajā Republikā). Process, kurā zināšanas par tādas centrālās bankas kā Deutsche Bundesbank vadīšanu tiek nodotas bijušajai VDR valsts bankai, ir nozīmīga manas darba dzīves daļa. Tā ir detaļa, kuru vērts zināt, arī runājot par manu saistību ar Latvijas Banku."

Vācijas marka

"Bija ļoti interesanti piedalīties plānveida ekonomikai izveidotās VDR valsts bankas pārveidošanā par modernu centrālo banku. Tolaik strādāju Veimārā, koncentrējoties uz centrālo banku refinansēšanas operācijām (finansējuma nodrošināšanu kredītiestādēm)."

Tad pienāca 1991. gads, kas Latvijai bija ļoti svarīgs brīdis – atgūta neatkarība. Un Latvijas Bankas prezidents Einars Repše ieradās Deutsche Bundesbank un lūdza tās prezidentu Tītmeijera kungu piemeklēt ļoti pieredzējušus cilvēkus, kas varētu palīdzēt izstrādāt jauno Latvijas centrālās bankas likumu un iedarbināt monetāro politiku.

Tītmeijers vērsās pie diviem pieredzējušiem kolēģiem, vēlāk Deutsche Bundesbank ģenerāldirektoriem un valdes locekļiem – Dītera Hāverkampa (Dieter Haverkamp) un Dr. Villija Frīdmana (Willy Friedmann) (tas bija 1991. gada rudenī.) Tad nāca Fišera kungs, ļoti pieredzējis bankas struktūras organizēšanā un uzbūvē. Viņš veica pirmos darbus kādos trijos mēnešos, atbalstot skaidrās un bezskaidras naudas aprites lietas Latvijas Bankā.

Bet tad Fišers vērsās pie toreizējās pavalsts centrālās bankas: "Viens es tālāk nejaudāšu – man vajag komandu! Un saimnieciskās sistēmas maiņas lietās pieredzējušu cilvēku, kas koordinē." Turklāt viņš pats arī saslima un šo darbu vairs nevarēja veikt.

Tad konsultēšanas koordinatora darbu piedāvāja man. "Tu esi pats vadījis centrālās bankas filiāli, refinansēšanas operācijas pārzini, monetāro politiku arī... Vai gribi mēģināt nodot zināšanas tālāk?" Uztvēru to kā brīnišķīgu iespēju dabūt redzēt, kā šīs lietas ar manu zināšanu palīdzību iedzīvojas jaunā vidē. Es tiku iesaistīts 1992. gada maijā." Ritgens, kas sēž priekšā ar mapīti uz galda, kurā pieglabāti Latvijas Bankas laika dokumenti, smejot piebilst: "Gadskaitli pārbaudīju papīros!""

Neatkarīga centrālā banka un vērtīga nauda

Baltijas valstis, protams, bijušas zināmas, notikumiem sekots. "Uz procesiem Baltijā skatījos kā centrālbaņķieris – bija interesanti, kā valstis izmanto unikālo iespēju veidot modernu centrālo banku. Baltiešu centrālās bankas gāja, kā saka, katra ar savu vēju: Igaunija sliecās vairāk uz valūtas padomes sistēmu, Lietuva pēc konsultācijām nevērsās. Latvijas pieeja bija akurāt tāda kā Deutsche Bundesbank: pilnīgi skaidrs modelis stabilai, neatkarīgai centrālai bankai ar vienu galveno uzdevumu – stabilu valūtu.

Mana doma toreiz bija par to, kā to paveikt, jo teorētiskas zināšanas ir viena lieta, bet otrs – vajag arī praktiski iedzīvināt, un tam vajag sistēmu apakšā. Vajag praktisku rīcību, kas nodrošina, ka cilvēki centrālajai bankai un tās izlaistajai naudai uzticas.

Jāsaka, Latvijas izvēlētais ceļš bija akmeņains, bet es teiktu, ka tas bija pareizākais. Kad Latvija pieņēma atbilstošu likumu par centrālo banku, es sev teicu – te var strādāt! Citādi nebūtu uzņēmies. Latvijai bija lielas izredzes to veiksmīgi īstenot. Un tā mēs sanācām kopā pieredzes pārnesē – Latvijas Banka, Deutsche Bundesbank un Ritgens.

Jau minēju – biju pieredzējis, kā šāds process notika bijušajā VDR un cik grūts tas bija, sevišķi paša sākumā. Politiski ekonomiskās sistēmas maiņa vienmēr ir smags laiks. Tas skar ne tikai centrālo banku: kad sistēma grūst un jauna jāliek vietā, tas smagi skar visus valstī, milzumdaudz cilvēku zaudē darbu, algas kopumā knapas. Latvijā man tolaik tā arī teica: būsim zaudēta paaudze, bet nākotnē skatāmies optimistiski.

Bušmanes kundze, kura man palīdzēja ar tulkošanu, teica skaidri: "Tas smagais ceļš ir jāiziet, bet galvu nenolaižam!" Bet sapratām arī, ka tas prasīs, mazākais, kādus padsmit gadus. Vai vairāk."

Latam jāatgriežas!

"Pirmais, ko Latvijā varējām konstatēt – skaidrās naudas sektors ir smagā situācijā. Vajadzēja izņemt Krievijas rubli no apgrozības, tad laist apgrozībā uz īsu brīdi Latvijas pagaidu naudu, pie tam uz maksimāli īsu periodu, jo Latvijas rublim, protams, nebija nekādu drošības pazīmju. Un paralēli bija jāveic darbs pie lata izveides.

Cilvēkam, kas pazīst skaidrās naudas saimniecību, to dzirdot, uzreiz ir skaidrs – tādas pārejas nozīmē daudz darba gan filiāļu tīklam, gan bankas centrālajam birojam. Tas bija milzīga apjoma uzdevums, paveicams dažos mēnešos. Vēl grūtāku to darīja tas, ka mums vienlaikus bija Latvijas Bankas struktūrvienības jādabū tādā darba gatavībā, kas atbilst modernai centrālai bankai."

1992. vai 1993. gadā Jūrmalā Latvijas Bankas mācību centrā sanācis viens no pirmajiem Baltijas centrālo banku vadītāju semināriem. Tikai dažus gadus vēlāk, 1995. gadā Madridē Eiropadomes sanāksmē Eiropas kopīgā nauda dabūjusi vārdu – eiro. Tā iecerēta un pakāpeniski veidota kopš pirmajiem pēckara gadiem. Baltieši, kas bija atguvuši patstāvību, pieteica interesi.

"Toreiz kolēģiem jautāju, ko katra Baltijas valsts domā sakarā ar eiro. Reakcija bija apmēram tāda: "Kam mums tas?" Es saku: "Nauda Eiropā var ar laiku būt arī kopīga..." "Nē, nē – mēs gribam paši katrs savu valūtu!"  Mana pirmā doma naudas sakarā bija, vai tas "katram savs" posms ir nepieciešams... Bet tad diezgan žigli atausa, ka katrai valstij tā ir vēsturiska nepieciešamība." No nacionālās valūtas līdz eiro vēl bija tāls ceļš ejams. Turklāt eiro ieviešanas nosacījumi iektvēra arī prasību pēc savas valūtas kandidātvalstī un noteiktu kritēriju izpildi."

Palīdzēt var dažādi

Latvijas Bankas kolēģiem, ko esam iztaujājuši, palikusi atmiņa, ka Deutsche Bundesbank sniegtais atbalsts, ierādot mūsdienīgu centrālās bankas kārtību, bijis sistēmiski ļoti pārdomāts.

"Daudz bija to padomdevēju sākumā – starptautiskās organizācijas, lielās Eiropas valstu centrālās bankas. Mums bija ciešs kontakts, lai strādātu vienā virzienā. Bet palīdzība, protams, var būt dažāda. Mēs centāmies sniegt tehnisku palīdzību ilgtermiņā, nevis dažās sanāksmēs.  

Mana pieeja no sākta gala bija pateikt: "Darīsim un iesim ceļu kopā! Vispirms jums man jāizstāsta, ko gribat panākt. Tad es varu saprast, kā labāk jūs atbalstīt, kuru kolēģu pieredze vislabāk derēs. Un es apsolos, ka nepametīšu jūs vienus, būšu blakus! Arī tad, ja tas prasīs ilgāku laiku, nekur nepazudīšu! Kad būs jautājumi, risināsim kopīgi. Bet lēmumi jums ir jāpieņem pašiem (varu palīdzēt sagatavot, bet izlemšana – jūsu ziņā)."

Pēc tam kopīgi strādājam pie praktiskās īstenošanas. Spilgtākais piemērs šādai praksei laikam bija Rīgas filiāles – naudas glabātavas – būvēšana Pārdaugavā. No pirmām skicēm līdz pat atklāšanas runām mēs visu laiku bijām klāt būvlaukumā! Nu, kurš vēl tā dara?!" – smejas Ritgens.

"Vispirms mēģinājām izstāstīt mūsu pieeju, tad aizvest uz Vācijas pavalsts centrālo banku – parādīt, kā tas reāli darbojas mūsu sistēmā. Pārbrauc mājās Latvijā un pārnes to, kas licies ieviešanas vērts. Mēs nekad neteicām: jums jādara tā, ne citādi. Te jūs redzat, kas normālai darbībai nepieciešams, mēs darām šādi. Jūs lemjat par savas sistēmas izveidi, un mēs tad piedāvājam īstenošanai vajadzīgo atbalsta pasākumu kombināciju."

Tehniska palīdzība pamatjomās

Ritgens no mapes izņem Latvijas Bankas 1992. gada pārskatu. "Es te uzšķīru jūsu tā laika papīros: Latvijas Banka saņēma praktisku palīdzību monetārās politikas, likumdošanas (tas bija pašā sākumā), grāmatvedības (tur ļoti daudz darījām), banku statistikas, vērtspapīru tirgus politikas (tajā laikā tā bija mana specializācija) jomā un komercbanku refinansēšanā centrālajā bankā, ko toreiz saucām par atklātā tirgus operācijām. Un dažiem kolēģiem bija iespēja apmeklēt Deutsche Bundesbank un tās biroju Maincā.

Jāsaka, ka par Latviju man no sākta gala bija sajūta – te var sanākt labs rezultāts. Un tā es te iesāku 1992. gadā kā Deutsche Bundesbank padomdevēju komandas koordinators. Gājām cauri bankas pārvaldēm pēc kārtas un veidojām pieredzes pārņemšanas plānus katram sektoram atsevišķi. Ar katru jomu kopumā parasti strādājām viena vai divu mēnešu ciklā. Sāku ar to, ka specifisku uzdevumu risināšanai meklēju labākos Deutsche Bundesbank speciālistus. Tad novērtēju, kas izdarīts, ko vēl vajag. Ja Latvijas Bankas cilvēks vēlējās redzēt, kā tas pie mums tiek darīts Maincā vai Frankfurtē, – brauca, rādījām."

Jaunā naudas glabātava

"Bijām izgājuši gandrīz visām galvenajām Latvijas Bankas pārvaldēm cauri, kad beigās iezīmējas ļoti liela problēma. Latvijas Bankas mantotais filiāļu tīkls bija spējis īstenot pirmos naudas reformas soļus pārejā no Latvijas rubļa uz latu. Bet tas bija ārkārtīgi plašs, vairums naudas glabātavu – par mazu un slēdzamas. Pamazām vien sabrieda secinājums: vajadzīga jauna naudas glabātava – apstrādes centrāle Rīgā. Centrālās bankas filiāle ar plašām seifu telpām un piebrauktuvi naudas inkasētājiem un transportētājiem, kur saņemt vai nodot naudu. Līdzšinējā naudas glabātava bija pašā centrā, Vecpilsētā, kur tas bija grūti atrisināms.

Teorētiska apspriešana par Rīgas filiāli Pārdaugavā aizsākās ap 1994. gadu, bet bija vajadzīgs bankas valdes lēmums, un bija skaidrs, ka tas nenāks viegli. 1995.–1996. gadā Latvijas Banka atrada zemi Pārdaugavā, Daugavas krastā pretī Vecpilsētai. Tad iesākas liels darba posms.

No Latvijas Bankas puses toreiz tā bija Māra Raubiško, no mūsu puses valde pieaicināja Manfrēdu Vigasu, kuram bija liela naudas glabātavu būvēšanas pieredze, tai skaitā Reinzemes-Pfalcas pavalsts centrālajai bankai Maincā 1980. gados. Latvijas Bankas Rīgas filiāles būvniecībā, kas bija milzīgs projekts, Deutsche Bundesbank kolēģi bija līdzdalīgi – no plānošanas, visu būvniecības laiku un līdz gatavai celtnei. Viss bija kristālskaidrs un precīzs – šo sadarbības laiku atceros kā skaistu. (Jāsaka, es vēl šodien uzturu kontaktus ar Jāni Blūmu, jūsu Naudas apgrozības pārvaldes vadītāju. Pirms beidzu darbu kā Deutsche Bundesbank Banknošu ģenerāldirektorāta vadītājs 2014. gada beigās, pabiju Latvijas Bankā. Ejot cauri pārvaldēm, man bija prieks par to, cik daudzi mani atcerējās un nāca apsveicināties.)

Attēlā no kreisās: bijušais Deutsche Bundesbank Reinzemes-Pfalcas un Zāras biroja viceprezidents Leopolds Bolko, Helmūts Ritgens, Manfrēds Vigass
Foto: Latvijas Banka

Naudas glabātavām visur ir līdzīgas funkcijas, bet centrālajās bankās nav vienādu projektu, turklāt jums bija talantīgi arhitekti un interesants risinājums. Šī ēka ir kā personība, arī šobaltdien ir bauda to redzēt. Rīgas filiāle ne ar ko neatšķiras no tā, kas man bija ierasts Deutsche Bundesbank naudas glabātavas. Un atsevišķās niansēs naudas apstrādē latvieši tobrīd pat pārspēja vāciešus, ņemot vērā to, ka iegādājās modernu tehniku.

Kad sākumā tikos ar kasieriem Latvijas Bankas naudas glabātavas, milzumdaudz cilvēku ar rokām skaitīja, šķiroja, fasēja naudu. Mēs Deutsche Bundesbank no roku darba bijām atteikušies gadus 10 iepriekš. Modernai centrālajai bankai jāpāriet uz mašīnām, kas ir spējīgas atšķirt bojātas vai viltotas banknotes, nolietotās iznīcināt, un to visu veikt vienā piegājienā.

Bet svarīgi noteikt, cik jaudīgas iekārtas vajadzēs, jo lētas tās nav. Palīdzējām ar mūsu pieredzi. Tādējādi Latvijas Bankai tas ir palīdzējis nepārmaksāt par automatizāciju un kopumā devis izmaksu samazinājumu. Latvijas Banka varēja izpētīt, kā naudas apstrādes tehnika strādā pie mums, un izvēlēties modeļus. Deutsche Bundesbank palīdzēja nopirkto tehniku žigli iedarbināt. Arī Latvijas Bankas galvenajā ēkā Vecrīgā 1990. gados strādāja moderna tehnika, kamēr Pārdaugavā filiāle vēl tikai tapa.

Jāpiebilst, ka nekad nejutāmies skolmeistara un skolnieka attiecībās. Tā bija līdzvērtīga sadarbošanās, kurā es pats ļoti daudz mācījos. Tas noderēja manam noslēdzošajam darba posmam Deutsche Bundesbank, kad man bija jāvada naudas glabāšana un apstrāde."

Eiro partneru atkalredzēšanās

"Toreiz, kad būvējām glabātavu Bezdelīgu ielā, Latvijā bija lats, Igaunijā krona un Lietuvā lits. Mēs jau tad ieteicām: būvējot, paturiet prātā eiro! Protams, ka neko skaidri nevarēja zināt, bet iespēju, ka eiro ienāk arī Baltijas valstīs, jau toreiz bija vērts turēt prātā. Celtniecības darbu plānošanā ierēķinājām, kā tas izskatīsies, kad Latvijā būs eiro.

Un tas bija ļoti prātīgi. Mums jau bija vēsturiska pārejas pieredze – no rubļa uz Latvijas rubli un no Latvijas rubļa uz latu – un apziņa, ka ir jāparedz iespēja, ka pārejam uz eiro. Lai jaunuzbūvētās naudas glabātavas un apstrādes centra telpas neizrādās par šauru. Bet šajos jautājumos neiesim, tie lai paliek konfidenciāli."

Helmūts Ritgens tikpat skopi piemin praktiskās grūtības 1990. gadu pirmajā pusē – aukstas telpas ziemā un to, ka tolaik bērni bijuši mazi un ģimene nav bijusi priecīga, ka tētis daudz prom.  Viņš noslēdz sarunu, savelkot vienā lokā gadus, kad līdzdarbojies lata skaidrās naudas glabāšanā un apritē, un beidzamo darba posmu Deutsche Bundesbank, kad paspējis sešus gadus nostrādāt Deutsche Bundesbank prezidenta Jensa Veidmana vadībā (kurš tieši mūsu intervijas dienā beidza darbu šajā amatā). "Jau minēju, ka karjeras noslēgumā pārgāju uz Frankfurti par skaidrās naudas jomas ģenerāldirektoru. Šajā pozīcijā es atkal satikos ar Latvijas Bankas kolēģiem jau kā ar eiro zonas partneriem. Ir noiets jauks loks. Sanāca, ka beigās mājās strādāju ar skaidro naudu, Rīgā savulaik arī, un idejas varēju ņemt vienā pusē un testēt otrā. Cilvēks nekad nevar paredzēt, kur dzīvē kura pieredze var noderēt," nosmaida Ritgens.