Darbs atjaunotajā Latvijas Bankā

Latvijas Bankas galvenās grāmatvedes, Grāmatvedības pārvaldes vadītājas (1991–2005) un valdes locekles (1992­–2001) Antonijas Silenieces atmiņu skice

Izglītība un prakse

Sešdesmito gadu vidū Valsts bankas Uzskaites un kredīta tehnikumā (vēlāk to pārdēvēja par Banku koledžu, šodien tā ir Banku augstskola) ieguvu naudas apgrozības un kredīta specialitāti kā kredītinspektore. Praksē tiku norīkota Valsts bankas Pilsētas pārvaldē kredītdaļā, bet grāmatvedībā pabiju tikai dažas dienas – tikai lai vispārēji iepazītu klientu (tirdzniecības uzņēmumu, rūpnīcu u. c.) dokumentus un kontu pārskatus.

Kad pabeidzu tehnikumu, mani nozīmēja darbā uz rajonu (resp., ārpus Rīgas), bet tad negaidīti mani izsauca uz Valsts bankas Pilsētas pārvaldi, un tā es nokļuvu nevis kredītdaļā, bet gan grāmatvedībā ­– pieņemt no klientiem dokumentus un tos apstrādāt. T. i., pārbaudīt, vai kontā pietiek naudas, vai drīkst tādu vai citādu maksājumu veikt, vai nepārsniedz piešķirtos limitus. Piemēram, pārbaudījām klienta algu izziņas un to, vai konkrētu summu algām drīkst izņemt. Pēc gada piedāvāja pāriet uz kredītdaļu par kredītinspektori, bet to es atteicu.

Pēc laika man piedāvāja strādāt PSRS Valsts bankas kantora Revīzijas pārvaldē. Paveicās – mani sākumā piesaistīja ļoti spēcīgai revidentei, kura katru rītu noeksaminēja par instrukcijām: kādi dokumenti man jāpieprasa, kā es tos pārbaudīšu. Tas man ļoti daudz deva. Un tad es vēl neklātienē pabeidzu Latvijas Universitāti finanšu un kredīta specialitātē kā ekonomiste.

Darba piedāvājums atjaunojamajā Latvijas Bankā

Atjaunojamās Latvijas Bankas prezidents Einars Repše mani uzaicināja uz pārrunām. Es nācu ar domu, ka atteikšos no šī piedāvājuma, jo man nebija Rietumu centrālo banku pieredzes. Zināju, ko nozīmētu veidot no nulles Latvijas Bankas Grāmatvedības un norēķinu pārvaldi. Tomēr sarunu gaitā es nespēju atteikt un piekritu strādāt Latvijas Bankā. Ja esmu devusi piekrišanu, to nemainu. Sākās interesants, spraigs laiks ar garām darba stundām.

Var teikt, ka to sistēmisko pāreju – nosacīti no padomju markas uz Rietumu automobili – viskrasāk mēs, grāmatveži, izjutām tieši norēķinu sistēmās. Vecās, atlikumu sistēmas vietā ienāca kontu sistēma, bija jāatver konti. Padomju norēķinu sistēma bija strādājusi, kā toreiz teica, avizo režīmā kā šo maksājumu pieprasījumu vai uzdevumu rezultāts, un tā tika slēgta 1992. gada 1. jūlijā.

Par šiem atlikumiem vecajā sistēmā – kura valsts kurai parādā – Latvijas Banka ar bijušajām padomju republiku bankām slēdza līgumus. Latvijas Bankas vārdā līgumus slēgt braucām mēs abas ar bankas padomes locekli Valentīnu Kolotovu. Tā nereti bija vesela epopeja, kam vēl īsi pieskaršos.

Centrālās bankas prezidents Maskavā mūs, bijušo padomju republiku centrālo banku galvenos grāmatvežus, uzaicināja uz sanāksmi Maskavā 1992. gada 29. jūnijā un paziņoja "Ar 1. jūliju pārtraucam pašreizējās norēķinu sistēmas darbību!"

Te var pieminēt arī kādus kuriozus no tā laika.

Es toreiz sanāksmes zāles apkaimē sameklēju telefonu (nebija taču nekādu mobilo) un zvanu brīdināt mūsu Norēķinu daļas vadītāju Natāliju Popovu: "Lai 30. jūnijā visi maksājuma dokumenti ir noformēti un aizsūtīti!" Un Maskavas bankas prezidents nāk man klāt – smaidīgs un tīri draudzīgs. Viņam, kā vairumam tur, grūtības sagādāja izrunāt vārdu Antonija, un es tiku saukta par Antonio. "Antonio, čto ti tam govoriš?" Apmēram: "Antonio, kam nu tu tur tagad visu izstāstīji?"

Līgumus ar centrālajām bankām par atlikumiem slēdzot, vienā centrālajā bankā dienvidos ieradāmies norunātajā laikā, bet mums saka – atvainojiet, prezidents ir aizlidojis uz rajonu. Mēs ar Valentīnu Kolotovu nebūsim mēs, ja padosimies. Labi, mēs pagaidīsim. Gaidām, jau vakars vēls, un viņi neizturēja, prezidents atradās – ienāca pa durvīm! Bet, nē – nevaram neko apstiprināt, jo visi dokumenti sadeguši. Un nākamajā dienā finanšu ministrs mums stāsta to pašu: "Bet ja varat atsūtīt visas izdrukas un dokumentus divās nedēļās, apstiprināsim." Es pieņemu, ka viņi sprieda – tas nav reāli izdarāms. Bet es zināju, ka mana kolēģe Natālija Popova, nerēķinoties ar laika patēriņu, sagatavos vajadzīgos dokumentus. Ziņoju, ka Latvijas Banka sūta – un viņi bija pārsteigti.

Tik dažādi mums gāja.

Valūtu operāciju pārvalde

Gribu pieminēt arī valūtas operāciju uzskaiti Latvijas Bankā, kas šim nolūkam tapa no nulles. Latvijas Bankas prezidents Einars Repše man iedeva dokumentus par kontu atlikumiem ārvalstu valūtās, par zelta krājumiem ziņas – kādi kur atrodas. Pie šo dokumentu uzskaites un uzrādīšanas bilancē palīdzēja bankas padomes locekle Vita Pilsuma. Valūtas darījumu uzskaites pārzināšanu pilnībā uzticēju savai vietniecei Maijai Kurpniecei, kura atnāca uz Latvijas Banku 1992. gadā – pašos pirmsākumos.

Repšes un Silenieces tandēms

Var strādāt ar pilnu atdevi un daudz, ja zini, ka saņemsi atbalstu. Un tāds atbalsts man bija no Einara Repšes. Viņš nāca ar zināšanām, idejām par pārmaiņām, skaidroja man tās, un es gāju uz savu pārvaldi un īstenoju. Ja par vakarā iesniegtu dokumentu Einars Repše man nākamajā rītā teica: "Es piekrītu!", biju droša, ka viss ir pareizi. Pēc vairākiem gadiem šo laiku pārrunājot, viņš man teica, ka daudz lasījis, iedziļinājies dokumentos – bez tā tas nebūtu iespējams. Es Einara Repšes priekšā zemu noliecu galvu – ļoti erudīts, gudrs cilvēks.

Kā valdes locekle arī ar Ilmāru Rimšēviču kā valdes priekšsēdētāju sazinājos katru dienu. Viņš bija iejūtīgs, gudrs, labs diplomāts. Lielu atbalstu saņēmu no bankas padomes locekļiem – īpaši Valentīnas Kolotovas un Vitas Pilsumas.

_*

Kad tikāmies ar Antoniju Silenieci Latvijas Bankas jubilejas gada pavasarī, saruna vērsās plašāka, aptverot bagātīgu virteni dzīves detaļu un laikmeta drēbi ilustrējošu detaļu no Latvijas valsts un tās centrālās bankas atjaunošanas posma 1990. gados. Ieskats bankas ilggadējās grāmatvedes agrīnajās darba gaitās iezīmēja centralizētas finanšu sadales sistēmu ar nolemtību neveiksmei radītajā padomju plānsaimniecībā.

Pēc Antonijas Silenieces lūguma intervija tiek publicēta saīsināta, atstājot būtiskāko, viņasprāt, vērtīgāko.