Makrouzraudzības politikas pasākumi jeb instrumenti attiecas uz visu finanšu sistēmu vai tās būtisku daļu, nevis individuālu iestāžu noturību, kas savukārt ir mikrouzraudzības politikas fokusā.
Makrouzraudzības pasākumu mērķis ir samazināt finanšu krīžu varbūtību un stiprināt finanšu sistēmas spēju izturēt satricinājumus.
Pasākumus veic, ja finanšu sistēmā pieaug cikliski un strukturāli riski, kas ar laiku var atstāt sistēmisku ietekmi. Piemēram, aizņēmēji (mājsaimniecības vai uzņēmumi) sāk uzņemties nesamērīgi lielas kredītu saistības, kreditēšana kļūst pārāk strauja, kādās aktīvu grupās veidojas cenu burbuļi, bankas uzņemas pārmērīgus riskus, to ieguldījumi pārlieku koncentrējas kādā noteiktā segmentā, bankām veidojas sistēmiska mēroga finansējuma vai likviditātes riski vai tām ir nepietiekami lielas kapitāla rezerves iepretim riskiem, ko tās uzņemas, vai arī šo banku sistēmiskajai nozīmei finanšu sektorā.
Ņemot vērā globālās finanšu krīzes mācību, ES banku uzraudzības regulējumā ieviesti vairāki makrouzraudzības instrumenti, ko nacionālās iestādes var piemērot, lai novērstu sistēmiskus riskus. Piemēram:
- papildu kapitāla rezervju prasības – kā drošības spilvens tās palielina banku noturību pret neparedzētiem šokiem un palīdz tām turpināt piedāvāt finanšu pakalpojumus arī nelabvēlīgos apstākļos:
- pretcikliskās kapitāla rezerves – to uzdevums ir veicināt banku noturību un mazināt prociklisku kreditēšanas attīstību (palīdzēt mazināt pārmērīgu kreditēšanu cikla augšupejā un kreditēšanas kritumu tautsaimniecības lejupejā);
- papildus kapitāla rezervju prasības globāli sistēmiski nozīmīgajām iestādēm un citām (iekšzemē) sistēmiski nozīmīgajām iestādēm – to mērķis ir uzlabot šo iestāžu noturību, lai stresa gadījumā to nelabvēlīgā ietekme uz tautsaimniecību būtu pēc iespējas mazāka, ņemot vērā to sistēmisko nozīmi.
- sistēmiskā riska rezerves prasības ir iespējams noteikt, lai mazinātu kādu noteiktu sistēmisku risku (piemēram, banku pārlieku lielus ieguldījumus kādā sektorā, pārāk ciešu savstarpējo atkarību vai citus riskus).
- t.s. nacionālās elastības pasākumi, kas ļauj uz noteiktu laiku noteikt stingrākas prasības banku pašu kapitāla līmenim, riska svaru prasības ieguldījumiem nekustamā īpašuma sektorā, lielo riska ieguldījumu limitiem, publiskās ziņošanas prasībām, kapitāla konservācijas prasībām, likviditātes prasībām.
Nacionālās dalībvalstis var noteikt arī citas makrouzraudzības prasības, kas nav ietvertas ES likumdošanā, piemēram:
- uz aizņēmējiem vērstās prasības, kas ietekmē kreditēšanas standartus un palielina aizņēmēja un aizdevēja noturību pret ekonomiskajiem satricinājumiem, sekmē atbildīgu aizņemšanos un kreditēšanu:
- aizdevuma un tā nodrošinājuma attiecība (loan-to-value, LTV);
- aizdevuma un aizņēmēja ienākumu attiecība (loan-to-income, LTI);
- aizņēmēja parāda un gada ienākumu attiecības griesti (debt-to-income, DTI);
- aizņēmēja parāda apkalpošanas izdevumu un tā ienākumu attiecība (debt service-to-income, DSTI);
- aizņēmēju maksātspējas jutīguma testi, ar kuriem testē aizņēmēja spēju atmaksāt parādu, pieaugot procentu likmei un/vai samazinoties ienākumiem;
- aizdevuma termiņa griesti;
- aizdevuma amortizācijas prasības.
- citas prasības, piemēram, papildu likviditātes prasības.
Līdz šim izstrādātie makrouzraudzības pasākumi ir vairāk koncentrējušies uz banku sektoru, tomēr pamazām Eiropā tiek izstrādāti arī nebanku finanšu sektoram piemērojamie makrouzraudzības instrumenti.
Uzzini vairāk par Latvijā ieviestajiem makrouzraudzības pasākumiem.