Dāmas un kungi!
Iepriekšējo 30 gadu laikā Latvija ir sasniegusi daudz. Īpaši svarīga bija iestāšanās Eiropas Savienībā, kas pavēra jaunas līdz tam nebijušas iespējas uzlabot institucionālo vidi, uzlabot prasmes, piekļūt finansējumam un noieta tirgum. No trūcīgas valsts esam kļuvuši par vidēji pārtikušu. Tiktāl sasniegto varētu raksturot ar tekstu no savulaik populāras grupas "Credo" dziesmas: "tu esi ne nabags, ne bagāts, un nezini – laimīgs vai nē".
Ekonomikā sasniegts ir daudz, bet jāatzīst, ka mēs atpaliekam no kaimiņiem, lai gan starta pozīcijas bija līdzvērtīgas! Gan Igaunijā, gan Lietuvā vidējie ienākumi uz vienu iedzīvotāju, mērot pēc pirktspējas paritātes, ir augstāki nekā Latvijā, un šī plaisa turpina pieaugt! Igaunija jau izsenis pēc šī rādītāja ir bijusi Baltijas valstu līdere un varētu teikt, ka mums vienkārši nav izdevies to noķert. Tomēr iepriekšējās desmitgades laikā Lietuvai ir izdevies tas, kas Latvijai nav bijis pa spēkam – Lietuva ir spējusi panākt Igauniju. Kāpēc Lietuva var, bet Latvija nevar?
Dāmas un kungi!
Šodienas diskusijas temats ir "Covid-19: zāles ekonomikas ārstēšanai un hroniskās slimības riski". Lai kaut ko sekmīgi ārstētu, vispirms ir jāuzstāda pareiza diagnoze un tad jāvienojas par atbilstošu terapiju vai ķirurģisku iejaukšanos. Latvijas ekonomikas hroniskā slimība nav Covid-19! Koronavīrusa pandēmija ir tikai akūts šī brīža stāvoklis. Ekonomistu terminoloģijā runājot, ar pandēmiju saistītie ierobežojumi (ja vīrusa izplatība ir pārejoša) ir cikliska problēma, un tā jau tiek risināta – gan ar monetārās politikas atbalstu no centrālās bankas, gan fiskālās politikas atbalstu no valdības puses. Atbalsts ekonomikai un iedzīvotājiem ir nepieciešams, taču jāatzīst, ka ļoti straujais budžeta tēriņu kāpums pēdējā mēneša laikā rada bažas par to, cik ilgi šāds tēriņu kāpuma temps turpināsies, cik mērķtiecīgs būs atbalsts, kāds būs budžeta deficīts un valdības parāds.
Latvijas atpalicības iemesls nav Covid-19. Šīs atpalicības iemesls ir strukturāls, nevis ciklisks. Kāda tad ir Latvijas ekonomikas hroniskā slimība? Manuprāt, tā ir meklējama mūsu izaugsmes modelī, kas veidojās pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados un vienkāršoti būtu raksturojams ar visiem zināmo salīdzinājumu par Latviju kā tiltu starp Austrumiem un Rietumiem. Mēs esam ilgstoši sevi pozicionējuši kā kravu, cilvēku un naudas tiltu starp Austrumiem un Rietumiem. Šis modelis ģeopolitisku tendenču, regulējošo prasību un vienkārši ekonomisku faktoru pārmaiņu dēļ jau labu laiku ir sevi pilnībā izsmēlis.
Kādam tad ir jābūt jaunajam Latvijas izaugsmes modelim? Tas ir galvenais jautājums, kuram būtu jāvelta šodienas diskusija. Teikšu godīgi – man nav gatavas atbildes. Es varu tikai mēģināt ieskicēt daļu atbildes un tā būs salīdzinoši vispārīga. Manuprāt, Eiropas Savienības vidējo dzīves līmeni sasniegt vai vēl labāk – pārsniegt, var tikai tāda Latvija, kas balstās uz Rietumu vērtībām, ir ekonomiski pilnībā integrējusies Rietumos, un pilnībā izmanto visas šīs integrācijas sniegtās iespējas. Materiālā labklājība nedrīkst būt vienīgais mērķis, taču Eiropas Savienības vidējā dzīves līmeņa sasniegšana jau pārskatāmā nākotnē, manuprāt, ir spēcīgs nosacījums, lai cilvēki nesāktu vilties Rietumos, lai aicinājumi atgriezties uz neesoša tilta ar Austrumiem tiktu uztverti kā muļķība vai kaitniecība.
Vēlos uzsvērt vēl vienu aspektu, ko nozīmē piederība Rietumiem. Proti, materiālās labklājības mērķi ir jālīdzsvaro ar vides ilgtspējas mērķiem. Labā ziņa ir tā, ka šīs lietas ir savienojamas! Eiropas Savienībai ir ambicioza vīzija – proti, līdz 2050. gadam izveidot Eiropu par klimatneitrālu kontinentu. Redzējums par to, kas ir zaļš, gan ir krietni plašāks nekā Latvijā ierasts. Eiropas zaļais kurss ietver gan ekoloģiju un dabu, gan sociālo taisnīgumu un līdztiesību), gan ekonomiku (t.sk., digitalizāciju, enerģētiku, finanšu sektoru). Tieši šāda visaptveroša pieeja un līdzsvars starp šiem trīs blokiem jāņem par pamatu jaunajam Latvijas izaugsmes modelim, mērķtiecīgi likvidējot strukturālos šķēršļus ilgtspējīgai izaugsmei. Pretējā gadījumā pēc laika attapsimies, ka Igaunijai un Lietuvai ienākumu ziņā būsim iepakaļ jau veselu paaudzi.
Lai arī COVID-19 krīze vēl nav beigusies, jau tagad ir nepieciešams spriest par pēckrīzes izaicinājumiem un atbilstoši rīkoties. Rīkoties, lai transformētu Latvijas ekonomiku, celtu tās konkurētspēju, modernizētu tās struktūru un paceltu to jaunā augstākā līmenī. Atveseļošanas un noturības mehānisms un, plašāk raugoties, arī ES ilgtermiņa budžets 2021.-2027.gadam Latvijai paredz ļoti ievērojamu finansiālu atbalstu grantu veidā – kopā ap 10 miljardiem eiro. Manuprāt, Atveseļošanas un noturības mehānisma naudas izlietošanai iezīmētais sadalījums galvenajām jomām – klimata pārmaiņām un ilgtspējai 37%, digitālai transformācijai 20%, un pārējām četrām prioritātēm 43% – kopumā ir atbalstāms.
Tomēr, lai šo naudu iespējami efektīvi izmantotu, konkrētu projektu izvērtēšanā piedāvāju pieturēties pie sekojošiem pamatprincipiem:
- Pirmkārt, nauda attīstībai, nevis apēšanai: ekonomistu terminoloģijā runājot, piedāvājuma puses attīstībai, nevis īslaicīga papildus pieprasījuma radīšanai.
- Otrkārt, resursu koncentrācija un projektu spēja sniegt būtisku ieguldījumu mērķu sasniegšanā: daži projekti ar lielu atdevi, kas atrisina dažas kompleksas strukturālas problēmas pretstatā naudas sadalīšanai daudzos mazos projektos, no kuriem neviens individuāli un arī ne visi kopā nevar atrisināt kādu strukturālu problēmu. Rīgas aglomerācijas infrastruktūras modernizācija ar mērķi Rīgu veidot kā Baltijas ekonomikas centru ir viens iespējams piemērs. Tāpat, piemēram, attiecībā uz klimata pārmaiņu projektu kopu – tai jānodrošina būtiska tuvošanās Latvijas klimata neitralitātes mērķim, citādi šim mērķim finansējums vēlāk būs jāatrod nacionālajā budžetā, iespējams, pieaugot arī valsts parādam.
- Treškārt, jaunu tehnoloģiju radīšana, ne vien jau esošu tehnoloģiju imports: ne tikai jau radītu tehnoloģiju imports ar mērķi uzlabot efektivitāti un mazināt izmaksas, bet mērķis radīt jaunas tehnoloģijas, ko eksportēt un pelnīt.
- Ceturtkārt, sabalansētība laikā un ieguldījumu tvērumā: nepieļaut atsevišķu sektoru pārkaršanu un ar to saistītu cenu lēcienu, sapludinot resursus vienā jomā īsā laika periodā. Lai mazinātu šādu risku būvniecībā, ir mērķtiecīgi veidot daudzgadu plānu, aptverot visas publiskā sektora investīcijas būvniecībā.
- Piektkārt, lielāks uzsvars uz finanšu instrumentiem: piešķirto finansējumu iespējams izmantot vairākkārtīgi ilgākā laika periodā, ilgāks laiks kvalitatīvu projektu izveidei un atlasei. Kā piemērs minams, fonds kapitāla tirgus attīstībai, lai palīdzētu uzņēmumiem sagatavoties akciju kotācijai biržā; šādus fondus ar Atveseļošanas un noturības mehānisma finansējumu plāno veidot arī Lietuva un Igaunija.
Dāmas un kungi!
Tik apjomīgu atbalstu no ES kā tuvākajos septiņos gados paredzētais Latvija saņems pēdējo reizi. Tāpēc vēl jo vairāk šo naudu nedrīkst izlietot vienkārši cikliskai ekonomikas stimulēšanai. Tā ir jāizmanto, lai panāktu strukturālas izmaiņas Latvijas ekonomikā un ieliktu stipru pamatu attīstībai nākotnē daudzu gadu garumā. Mums ir jānosprauž ambiciozi mērķi un jāfokusējas uz šādu ambiciozu mērķu sasniegšanu nevis, kā pierasts teikt, naudas apgūšanu.
Man ir divi bērni pusaudžu vecumā. Uz jautājumu "Nu, vai istabu sakārtoji?" standarta atbilde ir: "Es kārtoju." Viņi – un ko tur slēpt, pusaudžu vecumā es teicu to pašu – istabas kārtošanu redz kā nebeidzamu procesu, nevis rezultātu. Latvija kā valsts jau sen ir pāraugusi pusaudža vecumu. Gan attiecībā uz Atveseļošanas un noturības mehānisma līdzekļu izmantošanu, gan raugoties plašāk uz nepieciešamajām strukturālajām izmaiņām ekonomikā Latvijai ir vajadzīgs rezultāts, nevis process.
Lai mums visiem šodien ražīga diskusija!