Deniss Fiļipovs, Latvijas Bankas Maksājumu sistēmu politikas daļas vadītājs
No vienas puses, digitalizācija un jaunās tehnoloģijas padara mūsu dzīvi vienkāršāku – maksājumi kļuvuši teju neredzami un neprasa mūsu aktīvu līdzdalību, finanšu pārvaldību var veikt viedtālrunī un arī auto var nopirkt un reģistrēt, personīgi neapmeklējot Ceļu satiksmes drošības direkciju. Tomēr, no otras puses, ir skaidrs, ka procesi un sistēmas, kas ļauj to visu nodrošināt, kļūst vēl komplicētāki un mums paliek aizvien grūtāk izprast to darbības principus.
Pēdējā laika attīstības tendences iezīmē jaunu vīziju, kurā nākotnes ekonomika ir digitāla, interneta ekonomika, kurā daudzi procesi var notikt bez starpniekiem, balstoties uz tehnoloģijām un savstarpēji cieši salāgotām sistēmām, t.sk. pārnesot arī fiziskās vides objektus uz digitālo vidi. Veids, ka digitālajā vidē ienest fiziskās vides aktīvus, saucās par tokenizāciju, un sagaidāms, ka tuvākajā nākotnē tas digitālajā ekonomikā izraisīs revolūciju.
Kas ir tokeni?
Līdz šim populārākie tokeni, kas mums pazīstami, ir saistīti ar kriptovalūtām. “Bitcoin” ir kriptovalūta, kurai ir savi virtuālie tokeni jeb monētas, kas kalpo tās denominācijai un kuras var nodot citai personai vai ar kurām var maksāt par precēm un pakalpojumiem. Ar brīdi, kad kriptovalūtu tokenu izveidei mazinājās nepieciešamība veidot savu infrastruktūru un kļuva iespējams izmantot citu blokķēdi to veidošanai, sākās kriptovalūtu renesanse. Tomēr tokenu pielietojumu, kā arī to veidu ir daudz vairāk.
Plašākā izpratnē tokenizācija ir process, kurā tiesības uz fizisko vai digitālo aktīvu tiek izveidotas digitālā tokena veidā. Tokens var būt digitālajā vidē izveidots žetons, kas apstiprina tiesības uz kaut ko citu. Tās var būt gan tiesības, kas iegūtas fiziskajā vidē, piemēram, mākslas darbu autortiesības, izglītību apliecinoši dokumenti, īpašumtiesības uz nekustamo īpašumu, tā arī digitālajā vidē iegūtas autortiesības, piemēram, uz publikāciju sociālajā tīklā, vai īpašumtiesības uz kādu virtuālu aktīvu [1] [2]. Viens no spilgtākajiem pēdējā laika piemēriem ir sociālās platformas "Twitter" vadītāja Džeka Dorsija izveidotais viņa pirmā tvīta digitālais sertifikāts, kas tika pārdots par kriptovalūtu Ethereum 2.9 milj. ASV dolāru ekvivalentā.
Tokenu ideja nav jauna. Vēl pagājušā gadsimta 70. gados finanšu kompānijas nāca klajā ar ideju par tokeniem kā klientu datu drošību veicinošu mehānismu. Toreiz tokenizācija gan notika primitīvāk – izmantojot burtu un ciparu kombinācijas, finanšu kompānijas aizsargāja savu klientu konfidenciālo informāciju [3]. Pēc būtības ar līdzīgu, bet nu jau datorsistēmu nodrošinātu tokenizāciju saskaramies arī pašlaik ikdienā. Piemēram, "Iphone" lietotājiem labi pazīstamais "Apple Pay" risinājums maksājumiem ar karti lietotāja karšu datus aizvieto ar tokenu, lai šie dati ir aizsargāti un tokens kalpo kā atsauce un apliecinājums, ka šādi dati ir, tie ir korekti un patiesi. Mūsdienās tokeni drošības nolūkos ir īpaši svarīgi gadījumos, kad klientu informācijas glabāšanai tiek izmantots internets un mākoņpakalpojumi.
Tokenizēt var teju jebko – sākot ar nekustamo īpašumu un mākslas darbiem līdz pat precēm un virtuālajiem aktīviem. Saskaņā ar Pasaules Ekonomikas foruma un "Deloitte" prognozēm, lielākā daļa nākotnes ekonomikas balstīsies digitālo un fizisko aktīvu tokenizācijā, uzņēmējdarbības ieguvumus no blokķēdes (tehnoloģiju, kas nodrošina aktīvu tokenizāciju un uzskaiti) prognozējot 176 mljrd. ASV dolāru apmērā 2025. gadā un vairāk nekā 3 triljonu ASV dolāru apmērā 2030. gadā [4] 5].
Fizisko vai virtuālo aktīvu, kas pārvērsts digitālajā vienībā, var pirkt un pārdot. Tokeni darbojas kā vērtības uzkrāšanas līdzeklis un apliecina tiesības uz aktīvu, kamēr fiziskās pasaules aktīvi, uz kuriem balstās šie tokeni, turpina savu eksistenci fiziskajā pasaulē. Ņemot vērā, ka katra darbība ar tokeniem tiek ierakstīta vienotajā un nemainīgajā reģistrā, kas glabā visu darījumu vēsturi ar šo tokenu, tas būtiski uzlabo izsekojamību un caurspīdīgumu, jo nodrošina skaidru izpratni par reģistra izmaiņām attiecībā uz īpašumtiesību ierakstiem. [6] [7]
Kriptovalūtu tehnoloģija izslavēta, tomēr revolūcija nav notikusi
Jau vairāk nekā desmitgadi novērojam centienus ienest jaunas digitālās naudas formas ar kriptovalūtām. Ņemot vērā to pašreizējo specifiku un nespēju iekarot popularitāti kā maiņas līdzeklim, ko pieņem apmaksai par precēm un pakalpojumiem, tās pārsvarā tiek izmantotas kā spekulatīvi aktīvi. Vienlaikus šādu kriptoaktīvu skaits turpina pieaugt un nu jau līdzās ierastajiem un gandrīz katra dzirdētajiem "Bitcoin" eksistē daudzas citas kriptovalūtas.
Kad runājam par spekulatīvu aktīvu, būtiski apzināties, ka tā ir nevis nauda un reāls maksāšanas līdzeklis ar reālu vērtību, bet aktīvs (līdzīgi kā riskantas akcijas u.tml.) ar sagaidāmo vērtību, kas var ļoti strauji svārstīties.
Kriptoaktīvi ir tokeni, kas veidoti un turēti, izmantojot kriptogrāfiju un dalīto reģistru tehnoloģiju (Distributed Ledger technology - DLT), ko bieži sauc par blokķēdi. Blokķēde ir vispopulārākais DLT veids, tomēr tas vairs nav vienīgais, un uz DLT bāzes tiek attīstīti arī citi risinājumi, kas reģistrē ierakstus ne tikai blokos, kā tas ir blokķēdē.
Tātad tieši blokķēde ļauj veidot tokenus un veikt apmaiņu ar tiem, vienlaikus nodrošinot arī transakciju un īpašumtiesību reģistra uzturēšanu, kas ieguvis visa lietotāju tīkla uzticēšanos. Ideja un potenciāls daudzus centralizētos reģistrus un sistēmas būtiski uzlabot, balstot tos uz DLT principiem, savulaik tika uzskatīta par revolucionāru. [8]
Jāatzīst, ka līdz šim blokķēdes tehnoloģija solīto revolūciju līdz galam nav īstenojusi – tā pierādījusi savu lietderību, tika izveidoti pietiekoši efektīvi risinājumi finanšu kompāniju grupas ietvaros un tehnoloģija pat tika sekmīgi izmantota, ieviešot valsts pārvaldes jaunas paaudzes sistēmu, kā tas notika Igaunijā, tomēr kopumā blokķēdes risinājumi līdz šim ir realizēti lokāli. Kā zināms, internetam nav robežu, tāpēc globālais blokķēdes potenciāls pagaidām nav realizēts.
Savukārt aktīvu tokenizācijas devums var būt ne tikai digitalizācija, laika un resursu efektivizācija un uzticības veicināšana starp finanšu sistēmas dalībniekiem. Tā paver iespējas jaunu biznesa modeļu veidošanā. Piemēram, tokenos izteiktās īpašumtiesības var būt dalītas – mākslas darbam, kuram vērtība ir 1 milj. ASV dolāru, var emitēt 100 tokenus, kas var novest pie tāda biznesa modeļa izveides, kas veicina dalītās īpašumtiesības vai spēju katram iegūt daļu no viena liela aktīva.
Pašlaik vispopulārākā blokķēžu platforma, ko izmanto tokenizācijai, ir "Ethereum". "Ethereum" blokķēde katru dienu veic pat vairāk darījumu nekā "Bitcoin" blokķēde. Populārākais tokenu standarts ir "ERC-20" un tas ļauj izveidot tokenu ar vērtību, ko var nosūtīt, saņemt un tirgot. Tas parasti tiek izmantots kriptovalūtām “Ethereum” blokķēdē, savukārt neaizvietojamajiem tokeniem tiek izmantots “ERC-721” standarts, kas ļauj veidot unikālus tokenus. [9] "Ethereum" nebūt nav vienīgā platforma tokenu emisijai un darbībām ar tiem. Paralēli "Ethereum" strauji attīstās citas blokķēžu platformas, ko var izmantot tokenizācijai, piemēram, tādi risinājumi kā "Polkadot", "Hedera Hashgraph", "Cardano" u.c.
Kur rodas tokenizācijas potenciāls?
Lielākais tokenizācijas potenciāls nāk no blokķēdes tehnoloģijas, kur viss notiek decentralizēti – visi ieraksti veikti vienotajā reģistrā un neprasa starpnieku iesaisti. Tas paver plašas iespējas gan esošo finanšu modeļu optimizācijai, gan arī jaunu veidošanai.
Lielākā daļa no darījumiem ar fiziskajiem aktīviem balstās uz papīra dokumentāciju, savukārt tokenu izmantošana ļautu būtiski mazināt fiziskos šķēršļus un ģeogrāfiskās, kā arī infrastruktūru sadarbspējas problēmas. [10] Mūsdienās aktīvi, piemēram, akcijas, obligācijas, vērtspapīri, hipotēkas, ar hipotēku nodrošināti vērtspapīri utt., ir grūti fiziski pārvedami vai sadalāmi, tāpēc pircēji un pārdevēji to vietā izmanto šo aktīvu digitālo atspoguļojumu. Vislielākā dokumentu un līgumu problēma ir grūtības tos nodot un izsekot, kas saistāma ar augstām izmaksām, noved pie procesu necaurspīdīguma un arī pie krāpšanās riska. Tādējādi digitālajai sistēmai, līdzīgi jau plaši izmantotajiem digitālajiem aktīviem, kas balstās blokķēdes tehnoloģijā, būtu liels potenciāls minētās darbības padarīt drošākas, ātrākas, lētākas un efektīvākas.
Tokenizācijas izaicinājumi
Saprotams, ka jaunās tehnoloģijas ieviešanā ir arī zemūdens akmeņi un fundamentāli jautājumi, piemēram, kā noteikt spēles noteikumus, standartus, likumus šajā jomā, kur teju katrs var emitēt savus tokenus. Vienoti standarti no biznesa viedokļa šajā jomā šobrīd neeksistē.
Ne vienmēr digitālā pasaule ir pārāka par fizisko pasauli. Interneta pasaulē ir daudz vieglāk manipulēt ar cilvēku viedokli, veidot izdomātas personības un veikt krāpniecību. Līdzīgi ir arī tokenu pasaulē – viltojumi, maldināšanas gadījumi, kriptovalūtu biržu un maciņu uzlaušanas un zādzības nav nekas neparasts. Tādējādi diezgan pārliecinoši var teikt, ka drošība arī turpmāk paliks nozīmīgs izaicinājums tokenu pasaulē. [11]
Tomēr, iespējams, vissmagākais jautājums ir saistīts ar juridisko ietvaru. No vienas puses, esam ļoti tuvu tam, lai Eiropas Savienībā mums būtu savs kriptoaktīvu regulējums (Markets in Crypto-assets regulation - MiCA). Pašlaik notiek aktīvas konsultācijas ES dalībvalstu vidū par regulējuma projektu. Par spīti plānoto tehnisko standartu izstrādei, kuru mērķis ir veicināt regulējuma konsekventu piemērošanu, pastāv risks, ka atšķirīgas dažādu valstu interpretācijas un klasifikācijas būs viens no lielākajiem izaicinājumiem regulējuma iedzīvināšanai praksē. Ja tehnoloģiski tiltu starp fiziskajiem aktīviem un blokķēdi šobrīd jau ir iespējams uzbūvēt, juridiski šāds tilts pagaidām nepastāv.
Tātad ir nepieciešams, lai, pirmkārt, ir noteiktas prasības, kā tokeni tiek savienoti ar fizisku vidi, kurā eksistē aktīvs, un, otrkārt, kā nodrošināt sadarbspēju starp dažādām tokenu sistēmām.
Ceļā uz naudas tokenizāciju
Acīmredzami, ka naudas formas un izpratne par to mainās, skaidrajai naudai zaudējot savas pozīcijas. To vēl vairāk ir veicinājusi Covid-19 pandēmija, mainot cilvēku ieradumus par labu bezskaidrajai naudai. No vienas puses, tie ir regulētie un uzticami naudas veidi – centrālās bankas nauda (bez monētām un banknotēm ir arī kontos centrālajā bankā), komercbanku nauda un elektroniskā nauda, ko emitē elektroniskās naudas iestādes (piemēram, nauda Mobilly lietotnē). No otras puses, tie ir kriptoaktīvi – kriptovalūtas un stabilās kriptomonētas, kas ir digitāla, bet joprojām neregulēta “nauda”. Tomēr tā, šķiet, daudz labāk par regulēto naudu šobrīd atbilst interneta ekonomikas ekspektācijām, jo, pirmkārt, ir programmējama, savukārt platformas, kas izmantotas tās uzturēšanai, piemēram, "Ethereum", darbojas 24/7 režīmā un ir universālas arī dažādu citu tokenu izveidei un uzturēšanai (šobrīd "tradicionālajā pasaulē" ir atsevišķas infrastruktūras maksājumiem, vērtspapīriem un citiem aktīviem).
Daļēji pateicoties augošajiem konkurences draudiem, ko rada citu valstu nodoms panākt strauju izaugsmi pasaules mērogā, kā arī lielām tehnoloģiju platformām, kas cenšas gūt peļņu no ievērojamām klientu-lietotāju bāzēm, centrālās bankas apzinās, ka tām ir jāmainās un programmējamai centrālās bankas naudai ir milzīgs potenciāls. [12]
Centrālās bankas digitālās valūtas (Central Bank Digital currency - CBDC) ideja ir pēc būtības izveidot tokenus, kurus emitētu centrālā banka un kas digitālajā vidē darbotos analoģiski skaidrajai naudai. Blokķēdes tehnoloģija var nodrošināt caurspīdīgumu un vienlaikus privātumu, drošu, uzticamu un efektīvu infrastruktūru centrālās bankas digitālās valūtas uzturēšanai. [13]
Programmējama CBDC paver dažādas iespējas, piemēram, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas, krāpšanas un terorisma finansēšanas novēršanas jomā. Centrālās bankas digitālo valūtu varētu, piemēram, ieprogrammēt ar nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas loģiku, lai būtiski samazinātu un kontrolētu šos riskus.
Ja jau blokķēdē balstītiem kriptoaktīviem, t.sk. kriptovalūtām ir tik būtiskas pozitīvas iezīmes, var likties, ka nākotnes digitālā valūta varētu būt arī privāti emitēta, ne tikai centrālās bankas nodrošināta. Galu galā privātais sektors labi tiek galā ar būtiskiem infrastruktūras uzdevumiem, piemēram, ūdens, elektroenerģijas un interneta nodrošināšanu. Tomēr naudas gadījumā viss nav tik vienkārši, jo naudai ir ne tikai maksāšanas vai uzkrāšanas līdzekļa funkcija, bet tā ir būtisks makroekonomisks instruments, kuram ir izšķiroša loma cenu stabilitātes nodrošināšanā. Turklāt centrālās bankas nodrošina augstu uzticības līmeni, un to mērķi ir vērsti uz sabiedrības interesēm, atšķirībā no privātām organizācijām.
Līdz ar to scenārijs par privātu naudu kā centrālās bankas emitētās naudas aizvietotāju nākotnē ir maz ticams, turklāt arī centrālās bankas ir sākušas aktīvu darbu pie saviem risinājumiem šajā jomā.
Tā pēc būtības būs trešā centrālās bankas emitētās naudas forma, kas savieno labākās skaidrās un bezskaidrās naudas īpašības digitālajā formā.
Centrālās bankas emitētajai digitālai naudai ir virkne priekšrocību.
Pirmkārt, tā ir uzticamība. Naudas pastāvēšanas pamatos ir uzticības princips – tautsaimniecības dalībnieki paļaujas, ka naudaszīmes, kam pašām par sevi nav gandrīz nekādas vērtības, var un nākotnē varēs apmainīt pret precēm un pakalpojumiem. Līdzās uzticībai naudas pirktspējai, kredītiestāžu emitētā bezskaidrā nauda var pastāvēt, ja klienti uzticas kredītiestāžu spējai pildīt saistības un regulējošo institūciju spējai novērst nelīdzsvarotības, kas rodas banku sistēmā.
Otrkārt, tas ir izmantošanas līmenis. Lai digitālas zīmes kļūtu par naudu, tām jāsasniedz noteikts izmantošanas līmenis. Ekonomistiem ir labi pazīstams Grešema jeb Grešema-Kopernika likums (Gresham–Copernicus law), kas apraksta fenomenu, kurš vēsturiski tika novērots paralēli apgrozībā esošām zelta un sudraba monētām ar vienādu nominālvērtību. Tautsaimniecības dalībnieku ieskatā "vērtīgākās" zelta monētas tika uzkrātas un izzuda no aprites, apgrozībā paliekot mazvērtīgāku materiālu naudaszīmēm. Rezultātā tikai viens no monētu veidiem kalpo par aprites līdzekli, bet otra veida monētas tiek uzkrātas, paredzot materiāla vērtības kāpumu nākotnē. Kamēr līdzās tiek izmantotas vairākas kriptovalūtas, no kurām vienai tiek sagaidīts lielāks vērtības kāpuma potenciāls, vienlaikus pastāvēs tendence "vērtīgākajai" valūtai pārtapt par uzkrāšanas instrumentu un izzust no aprites. [14]
Treškārt, viens no nepieciešamiem priekšnosacījumiem naudas sistēmas darbībai ir naudas zīmju savstarpēja aizstājamība (fungibility). Aizstājamība nozīmē, ka dažādu vienāda nomināla naudaszīmju vērtība ir identiska un, piemēram, vienu banknošu aizstāšana ar citām, ja vien to kopsumma sakrīt, nemaina rīcībā esošās naudas vērtību. Tas nozīmē, ka derīgas naudaszīmes likumīgos tautsaimniecības darījumos var droši pieņemt labā ticībā, nebaidoties, ka naudas saņēmēja tiesības uz šīm naudaszīmēm var tikt apstrīdētas, balsoties uz naudaszīmju izmantošanas priekšvēsturi. Apmaināmība ir fundamentāla naudaszīmju īpašība, pretējā gadījumā neuzticība naudaszīmēm var apdraudēt pašus naudas sistēmas darbības pamatus. [15]
Ceturtkārt, ekonomistu vērtējumā, deflāciju izraisoša "nauda" nav nauda, bet spekulāciju objekts. Mūsdienu naudas sistēma ir izveidojusies, meklējot risinājumu problēmai, kā apmierināt pieprasījumu pēc naudas augošā tautsaimniecībā, kad naudas piedāvājumu ierobežo tehniski faktori – naudas seguma pamatā esošās izejvielas ieguves industrijas jauda, kas nespēj sekot pārējās tautsaimniecības izaugsmei. Grūti papildināmu objektu nepiemērotība kalpot par naudu ir tā, ka šādi objekti neatkarīgi no formas var kļūt par spekulācijas priekšmetu. Ja nauda nav nošķirta no spekulatīva pieprasījuma radītām svārstībām, tā rada deflācijas gaidas. Tam ir smagas makroekonomiskās konsekvences – recesijas un deflācijas apburtais loks, ar kuru nav viegli cīnīties pat bezseguma naudas sistēmā, kur teorētiski emitējamās naudas apjoms ir neierobežots. [16]
Ir vēl virkne izaicinājumu, un pašlaik ir pamatotas šaubas, ka uz tiem var atbildēt decentralizēti, proti, bez centrālo banku iesaistes.
Kad būs tokenu ekonomika?
Tokenu ekonomikas ienākšana mūsu dzīvē būs pakāpeniska, tā nenotiks vienas dienas laikā. Neskatoties uz to, ka blokķēdes tehnoloģija sevi ir pierādījusi un pieaug tās izmantošana, izmaiņas (šajā gadījumā inovatīvas un būtiskas izmaiņas biznesa procesos) prasa laiku. Jaunā realitāte prasa regulatoru izpratni un pārvaldības struktūras šādām sistēmām, lai nodrošinātu uzticību un algoritmu caurspīdīgumu.
Tokenizācija sola mums pasauli, kurā katrs aktīvs vai pakalpojums varētu būt atspoguļots digitāli un turēts blokķēdē droši un caurspīdīgi. Iespējas ir teju bezgalīgas.
Tokenizācija ļauj veidot jaunu finanšu sistēmu, kas būtu daudz demokrātiskāka, efektīvāka un plašāka savā tvērumā.
Tokenizācija nav tikai teorija, tā jau tiek realizēta praksē, kaut arī fragmentāri. Pat tradicionālajā tirgus infrastruktūrā novērojamas skaidras pazīmes, ka tiek sekots šai tendencei, un viena no tām ir darbs pie naudas tokenizācijas.
Lielākie izaicinājumi ir saistīti ar tokenu pieņemšanu un plašāku izmantošanu, kas faktiski noved pie juridiskās barjeras. Pašlaik regulējuma trūkums ir visnozīmīgākais šķērslis, kas ietekmē tokenizācijas un blokķēdes tehnoloģijas attīstību. Sagaidāms, ka liela ažiotāža ap neaizvietojamiem (non-fungible token – NFT) tokeniem liks valdības un tirgus dalībniekiem aktīvāk pievērsties šīs jomas regulējumam un sakārtošanai.
Savukārt tradicionālajiem finanšu tirgus spēlētājiem varētu nākties apdomāt un saprast, kāda būs to loma nākotnē, kas iestāsies pavisam drīz. Potenciālajiem tokenu emitentiem varētu būt nepieciešami padomi, kā veidot un strukturēt savu tokenu, līdzīgi kā šobrīd bankā saņemam konsultācijas par investīciju vai aizņēmuma iespējām. Tāpat tokenizētam aktīvam būs nepieciešams drošs un uzticams turētājs (mākslas darbs, nekustamais īpašums, ekskluzīvs auto u.c. vērtīgi aktīvi kaut kur būs jāglabā, un vēlams, lai šis glabātājs būtu uzticams). Sava loma būs arī tokenu turētājiem un pārvedumu nodrošinātājiem, kas varētu ieinteresēt pašreizējās finanšu sistēmas dalībniekus un lielās tehnoloģiju kompānijas. Diez vai piepildīsies scenārijs, ka finanšu nozarē ienāks absolūti jauni spēlētāji, kas pilnībā nomainīs vecos, tomēr nevar izslēgt, ka iespējamie izaicinājumi un gaidāmās pārmaiņas būs ļoti nozīmīgas. [17]
Virzoties uz jaunu, digitālu ekonomiku, paveras jaunas iespējas. Svarīgi, lai šai jomai uzmanību pievērš arī Latvijas finanšu sektors un uzņēmēji. Jā, Latvijai nav naftas un dimantu atradņu, bet, iespējams, vēl pievilcīgāka alternatīva ir tepat deguna priekšā, būtiski tikai nepalaist to garām.