Zelts jau sen ir bijis ikvienas valsts centrālās bankas rezervju svarīga sastāvdaļa. 20. gadsimta sākumā centrālajās bankās bija lieli zelta krājumi, jo tolaik gandrīz visas pasaules valūtas bija piesaistītas zeltam un nodrošinātas ar zelta rezervēm. Tā kā vēl nebija izveidojies attīstīts starptautiskais finanšu tirgus, nebija izdevīgi veikt maksājumus ar ārvalstīm vietējā valūtā. Tādējādi zelts noderēja kā starptautisks maksājumu līdzeklis.
30. gadu vidū t.s. zelta standartu atcēla un situācija mainījās. Taču daudzas centrālās bankas zeltu paturēja. Dažas valstis turpināja pirkt un pārdot nacionālo valūtu par zeltu. Pēdējās bija ASV, kas to pārtrauca 1971. gadā. Zelts daļēji zaudēja savu nozīmi kā valūtas segums.
1918. gada 18. novembrī Latvija proklamēja savu neatkarību, bet iedzīvotājiem nebija uzticības drīz tapušajai jaunajai naudai - Latvijas rublim. Tādēļ bija nepieciešams nodrošināt naudas segumu ar zelta rezervēm. Latvijas valdība aicināja pilsoņus ziedot vērtslietas, lai palīdzētu valstij. 1920. gada 20. martā tika nodibināts Zelta fonds, kas pārņēma saziedotās vērtības un turpināja vākt jaunas. Šajā fondā tika ieskaitīts arī Finanšu ministrijas pirktais zelts. Zeltu pārkausēja stieņos, atzīmēja raudzi un svaru un nodeva Latvijas Bankai, kas to pārsūtīja glabāšanai uz Anglijas Banku. Tā tika radītas Latvijas pirmās zelta rezerves. Lai gan sākotnēji tām nebija lielas nozīmes naudas stabilitātes nodrošināšanā, jo ekonomisku cēloņu dēļ naudas vērtība kritās, turpmākajos gados zelts noderēja kā viens no līdzekļiem lata kursa noturēšanai noteiktā līmenī.
1939. gada 31. decembrī Latvijas Bankas zelta kopējā vērtība bija 71.1 milj. latu. Bankai piederēja zelts 42.9 milj. latu un valstij - 28.2 milj. latu vērtībā. 1940. gada oktobrī Latvijas Bankas aktīvus un pasīvus pārņēma PSRS Valsts bankas Latvijas Republikāniskais kantoris, kura bilancē 1940. gada 31. decembrī fiksētas zelta rezerves 72.2 milj. rbļ. vērtībā.
1940. gada beigās no Latvijas zelta kopējā daudzuma ārvalstu bankās bija deponēti 10 607.2 kg (62.7 milj. rbļ. vērtībā), bet Rīgā - 1 604.3 kg zelta (9.5 milj. rbļ. vērtībā). Ārvalstīs zelts bija izvietots Francijas Bankā, Anglijas Bankā, ASV centrālajā bankā (Federālo rezervju sistēma) un Starptautisko norēķinu bankā Šveicē.
Saskaņā ar Latvijas Republikas Augstākās padomes 1992. gada 4. martā pieņemto lēmumu "Par 1922. gadā dibinātās Latvijas Bankas tiesību pārņemšanu" Latvijas Bankai tika uzdots pārņemt savā bilancē gan Latvijas Bankai, gan Finanšu ministrijai līdz 1940. gadam piederējušo zeltu un citas vērtības ārvalstīs.
Zelta atgūšana ilga vairākus gadus. Francijas Banka 1991. gada 22. novembrī, Latvijas Bankas prezidentam klātesot, svinīgi nodeva Latvijas Bankai pirms 2. pasaules kara noguldīto Latvijas zeltu. Vēlāk Latvija pārņēma Šveices Starptautisko norēķinu bankā esošo zeltu.
1992. gada 17. novembrī tika atgūta lielākā daļa ASV Federālo rezervju sistēmā esošā zelta. Daļa zelta tur palika iesaldēta līdz 1994. gada maijam.
1993. gada 19. martā Latvijas Republikas Ārlietu ministrijā tika parakstīts līgums par to, ka Lielbritānijas valdība nodod Latvijai piederošo zeltu Latvijas Bankai. 1993. gada 31. martā zelts tika ieskaitīts Latvijas Bankas kontā Anglijas Bankā.
Pašlaik Latvijas Bankai ir 7.7 tonnas zelta, no kurām 1.1 tonna iekļauta Eiropas Centrālās bankas rezervēs.
Mūsdienās centrālās bankas cenšas neturēt lielus zelta krājumus tādēļ, ka, pirmkārt, zelts ir diezgan neparocīgs valūtas nodrošinājums, jo nav tik likvīds kā konvertējamās valūtas - zelta tirgus ir neliels un nelikvīds salīdzinājumā ar valūtu tirgiem. Otrkārt, raugoties no ekonomiskā viedokļa, zelta uzkrāšana ir neizdevīga uzglabāšanas un transportēšanas izmaksu, kā arī zemo noguldījuma procentu dēļ.
Šobrīd zelts kopā ar ārvalstu valūtu rezervēm veido Latvijas Bankas ārējās rezerves. Tam gan ir vairāk politiska, psiholoģiska un emocionāla nozīme, jo zelta rezerves uzkrātas Latvijas Republikas neatkarības pirmajos gadu desmitos, turklāt to tālākais liktenis ir bijis zīmīgs Latvijas vēsturē. Tradicionāli centrālajām bankām ir zelta krājumi, un arī Latvijas Banka negrasās no tiem atteikties.