2021. gada pētījumi

Ginters Bušs, Patrick Gruning, Oļegs Tkačevs

Pētījums (angļu valodā)

Kopsavilkums

Kopš iepriekšējā gadsimta 90. gadiem valstu valdības arvien plašāk izmanto dažādus skaitliskus fiskālo rādītāju (budžeta bilances, izdevumu un valdības parāda) ierobežojumus jeb fiskālos noteikumus. Tas tiek darīts tāpēc, ka valdībām ir tendence veidot budžetu ar pārmērīgu deficītu un īstenot prociklisku fiskālo politiku, savukārt finanšu tirgi nav pietiekami efektīvi valdību disciplinēšanai. Fiskālās disciplīnas ievērošana ir īpaši svarīga Ekonomikas un monetārajā savienībā, kur pārmērīgs deficīts vienā valstī var negatīvi ietekmēt pārējās monetārās savienības dalībvalstis. Tādējādi eiro zonā un Eiropas Savienībā kopš to dibināšanas brīža spēkā ir Stabilitātes un izaugsmes paktā noteiktie fiskālās politikas ierobežojumi.

Taču pēdējo gadu laikā Stabilitātes un izaugsmes pakts ir vairākkārt papildināts, tāpēc tas kļuvis sarežģīts un neefektīvs. Pašlaik eiro zonas fiskālās politikas ietvars paredz divu brīžiem pretrunīgu noteikumu – strukturālās bilances noteikuma un izdevumu pieauguma noteikuma – ievērošanu. Lielai daļai dalībvalstu tie rada priekšstatu, ka pastāv iespēja izvēlēties vienu – proti, kritēriju, kas konkrētajā brīdī ir mazāk saistošs fiskālās politikas veidotājiem. Turklāt pretēji gaidītajam Stabilitātes un izaugsmes paktā noteiktais eiro zonas fiskālās politikas ietvars nav veicinājis pretcikliskas fiskālās politikas īstenošanu un valdības parāda līmeņa mazināšanos. Jau pirms Covid-19 pandēmijas šī situācija izraisīja diskusijas par vajadzību pārskatīt Eiropas Savienības fiskālo ietvaru. Pašlaik ir iedarbināta vispārējā izņēmuma klauzula, kas piešķir Eiropas Savienības dalībvalstīm iespēju Covid-19 pandēmijas laikā atkāpties no fiskālā ietvara prasību izpildes, lai pārvarētu pandēmijas izraisīto krīzi. Savukārt līdz ar situācijas normalizēšanos Eiropas Savienībai būs jāizstrādā plāns, kas ļaus atgriezties pie Stabilitātes un izaugsmes paktā noteiktajiem fiskālajiem mērķiem.

Daudzu ekonomistu un fiskālās politikas ekspertu priekšlikums ir vienkāršot Eiropas Savienības fiskālo ietvaru, atstājot atsauci uz valdības parāda slieksni (fiskālo mērķi) un izdevumu pieauguma noteikumu (operacionālo rīku fiskālā mērķa sasniegšanai). Šis priekšlikums nozīmē izdevumu pieauguma noteikuma saglabāšanu un strukturālās bilances noteikuma atcelšanu. Kā pamatojums tiek minēts, ka izdevumu pieauguma noteikums ir pārskatāmāks un paredzamāks un to ir vieglāk izskaidrot sabiedrībai. Jeb vieglāk ir teikt, ka valdības izdevumus palielināsim tempā, kas ir samērojams ar tautsaimniecības ilgtermiņa izaugsmes tempu, nevis runāt par strukturālajā bilancē ietverto "izlaides starpību" – terminu, kas reti ir saprotams plašai sabiedrībai un par ko strīdas ekonomisti. Papildus izdevumu pieauguma noteikumam Eiropas Fiskālā padome nākusi klajā ar priekšlikumu, kas paredz aizsargāt produktīvu investīciju izdevumus, tos izslēdzot no fiskālā noteikuma (turpmāk – zelta noteikums). Pēc vairāku ekonomistu domām, zelta noteikums uzlabotu publisko finanšu kvalitāti un veicinātu valdības kapitālieguldījumus, īpaši klimata pārmaiņu seku mazināšanas kontekstā.

Pētījuma devums ir detalizēta un kvantitatīva šo fiskālo noteikumu, t.sk. to ietekmes uz fiskālajiem un tautsaimniecības rādītājiem, analīze. Pētījumā detalizēti salīdzinātas strukturālās bilances noteikuma un izdevumu pieauguma noteikuma struktūras un dinamiskās īpašības, izmantojot mazas atvērtas tautsaimniecības DSGE modeli. Lai sasniegtu parāda mērķi, abi noteikumi ir papildināti ar valdības parāda stabilizācijas mehānismu.

Pētījumā ir vairāki secinājumi, un galvenie no tiem ir šādi. Pirmkārt, izdevumu pieauguma noteikums stabilizē tautsaimniecības rādītāju svārstības, bet salīdzinājumā ar strukturālās bilances noteikumu padara valdības finanses svārstīgākas. Tas ir tāpēc, ka izdevumu pieauguma noteikums nereaģē uz ieņēmumu pārmaiņām, kas saistītas ar tiesiskā regulējuma pārmaiņām, kā arī izslēdz tādus grūti kontrolējamus izdevumus kā parāda apkalpošanas izdevumi. Otrkārt, izdevumu pieauguma noteikums sekmē valdības investīciju stabilitāti. Treškārt, jo lielāks ir valdības parāds, jo tas ir svārstīgāks, tāpēc ka valdības vērtspapīru ienesīguma likmes šoks tiek attiecināts uz lielāku parāda līmeni. Parāda svārstīguma pakāpe ir lielāka izdevumu pieauguma noteikuma gadījumā. Ceturtkārt, parāda līmenim strauji pieaugot (kā tas, piemēram, ir Covid-19 pandēmijas laikā), izdevumu pieauguma noteikums salīdzinājumā ar strukturālās bilances noteikumu izpaužas kā fiskālās konsolidācijas atlikšana uz nākotni. Piektkārt, pietiekami strauja virzība uz valdības parāda atsauces vērtību abu fiskālo noteikumu gadījumā būtiski stabilizē valdības parādu. Turklāt tautsaimniecības stabilitāte no pietiekami straujas parāda korekcijas ilgtermiņā būtiski necieš.

Sestkārt, parāda apkalpošanas izdevumu iekļaušana fiskālajā noteikumā (kā tas ir strukturālās bilances noteikumā) stiprina saikni starp monetāro un fiskālo politiku, taču tipiskā biznesa ciklā tā var palielināt tautsaimniecības svārstības. Tādējādi procentu izdevumu izņemšana no fiskālā noteikuma (kā tas ir izdevumu pieauguma noteikumā) ir atbalstāma. Septītkārt, valdības kapitālieguldījumu izslēgšana no fiskālā noteikuma, kā tas ir zelta noteikuma gadījumā, palīdz tos pasargāt, tādējādi sasniedzot augstākus tautsaimniecības izaugsmes rādītājus laikā, kad būtiski un pastāvīgi pieaug valdības kapitālieguldījumi (piemēram, ES atveseļošanas programmas Next Generation EU ieviešanas laikā). Tomēr šīs atšķirības nav tik nozīmīgas mazāku valdības kapitālieguldījumu šoku gadījumā. Ņemot vērā, ka Eiropas Fiskālās padomes piedāvātais zelta noteikums varētu mudināt valdības nepareizi klasificēt kapitālieguldījumus, zelta noteikuma pastāvīgas izmantošanas priekšrocības ir mazāk skaidras. Izdevumu pieauguma noteikums, kurā arī iekļauts nosacījums par valdības investīciju aizsardzību, varētu būt pietiekams tipisku valdības investīciju šoku gadījumā.

Visbeidzot, tiek salīdzināta mājsaimniecību labklājība šo divu fiskālo noteikumu ietekmē. Secināts, ka izdevumu pieauguma noteikuma ietekmē tā ir par 4% (par 0.7%, ja mēra patēriņa ekvivalentās vienībās) augstāka.

Keywords: scal policy, DSGE, small open economy, scal-monetary policy interaction

JEL codes: E0, E2, E3, E6, F4, H2, H3, H6

Andrejs Zlobins

Pētījums (angļu valodā)

Kopsavilkums

Centrālo banku aktīvu iegādēm jeb kvantitatīvajai stimulēšanai (quantitative easing) pēdējo 10 gadu laikā ir bijusi nozīmīga loma attīstīto valstu monetārās politikas instrumentu arsenālā, lai cīnītos ar ilgstoši zemo inflāciju un sarūkošajām dabiskajām procentu likmēm. Abi šie fenomeni sekmē biežāku un ilgstošāku periodu rašanos, kad centrālo banku procentu likmes atrodas pie (vai pat zem) nulles zemākās robežas (zero lower bound) un tādējādi ierobežo standarta monetārās politikas instrumentu efektivitāti cenu stabilitātes nodrošināšanā.

Arī Eiropas Centrālā banka (ECB) 2015. gadā uzsāka iegādes paplašinātās aktīvu iegādes (PAIP) programmas ietvaros, lai novērstu deflācijas draudus un stimulētu ekonomisko aktivitāti. Savukārt 2020. gada martā tika izziņota pandēmijas ārkārtas aktīvu iegādes programma (PĀAIP) ar mērķi mazināt Covid-19 pandēmijas izraisīto nenoteiktību finanšu tirgos un nodrošināt inflācijas atgriešanos 2% līmenī vidējā termiņā.

Lai gan esošie pētījumi ekonomikas literatūrā liecina, ka sākotnēji ECB aktīvu iegādēm ir bijusi pozitīva ietekme uz valdības, uzņēmumu un mājsaimniecību aizņemšanās izmaksām, tādējādi stimulējot ekonomisko aktivitāti un sekmējot cenu stabilitāti, trūkst liecību par šo efektu noturību laika gaitā. Taču šis aspekts ir būtisks, ņemot vērā gan PĀAIP nozīmīgo lomu ECB sniegtajā atbalstā pandēmijas seku mazināšanai un neseno stratēģijas pārskatīšanu, gan arī liecības no ASV par to, ka centrālo banku aktīvu pirkumi ar laiku kļūst mazāk efektīvi.

Tāpēc šajā pētījumā veikts visaptverošs ECB aktīvu iegāžu makroekonomiskās ietekmes novērtējums periodā no 2015. gada līdz 2020. gadam, izmantojot nelineāru ekonometrisko ietvaru – strukturālo vektoru autoregresiju ar laikā mainīgiem parametriem un stohastisku svārstīgumu.

Pētījuma rezultāti liecina, ka ECB aktīvu iegāžu ietekme uz eiro zonas ekonomisko aktivitāti laika gaitā ir saglabājusies stabila, taču to spēja ietekmēt inflāciju ir būtiski samazinājusies pēdējos gados, turklāt tas nav skaidrojams tikai ar Filipsa līknes lēzenumu – fenomenu, kas pēdējā laikā ir vērojams eiro zonā un citās attīstīto valstu tautsaimniecībās. Pētījumā secināts, ka pēdējo gadu laikā ir būtiski mazinājusies šā instrumenta – kanāla, kuram bija būtiska loma PAIP īstenošanas sākumā – spēja ietekmēt inflācijas gaidas. Rezultāti arī rāda, ka aktīvu iegāžu spēja samazināt ārējā finansējuma izmaksas pa portfeļa pārstrukturēšanas un signalizēšanas kanāliem ir saglabājusies stabila, taču uzņēmumi ir izmantojuši zemākas procentu likmes, lai samazinātu savas izmaksas, mazinot cenu spiedienu tautsaimniecībā. Turklāt iegūtie rezultāti liecina, ka ECB aktīvu iegādes pamatā ir pozitīvi ietekmējušas uzņēmumu investīcijas, savukārt to ietekme uz mājsaimniecību patēriņu ir bijusi ierobežota. Investīcijas ir sekmējušas jaunu ražošanas jaudu veidošanos, mazinot ražošanas resursu noslodzi un inflācijas spiedienu. Esošajā literatūrā par ECB aktīvu iegādēm šiem piedāvājuma puses transmisijas kanāliem līdz šim ir veltīta maza uzmanība, taču šā pētījuma rezultāti liecina, ka tiem ir būtiska loma, jo ilgāk centrālā banka veic aktīvu iegādes.

Tādējādi pētījumā iegūtās liecības kopumā rāda, ka ilgtermiņā aktīvu iegādes sniedz arvien mazāku devumu cenu stabilitātes nodrošināšanā.

Keywords: quantitative easing, central bank asset purchases, monetary policy, euro area, non linearities

JEL Codes: C54, E50, E52, E583